Pirmā doma - sentiments un nostaļģija. Vislabākajā nozīmē. Ne tieši par Kalniņa mūziku, bet par sevi jaunībā... Lai gan tā sakaudrā sajūta ir arī tagad. Mana dziesma ir Dzeguzes balss.

Kafe-late... Tēma jau nav par pareizajiem un nepareizajiem, -- gan par attieksmi: katram savu... Un paldies par paustajām attieksmēm visām/visiem, kuri izsakās!

Šīs sarunas atkal atsvaidzināja kādu piedzīvojumu...
Bij mums, Latvijai, tāds akadēmiķis Edgars Imants Siliņš Fizikālās elektronikas institūtā, bijušajā padsavienībā viens no retajiem, kuru jau 80.-tajos gados regulāri ciemos aicināja japāņi un viņu elektroniķi mūsu Sirin-san klausījās pārpildītā zālē ar 2500 rumpju ietilpību... Sirin-san-am Siliņam kopš bērnības un jaunības neizskaidrojamā bija interesējusi Japāna: vienīgais zināmais iemesls -- vectēvs, kurš krievu-japaņu karā piedalījies... Tikpat neizzinātā kārtā latvietis Imants Siliņš pats izskatījās vairāk pēc japāņa: augums, sejastoņi un vaibsti, uzvedība, manieres... Kad sākās viņa viesdarbi Japānā, katrā braucienā viņš bija interesējies par japaņu filosofiju, pasaules uztveri. Iekāries arī uz japaņu dabiskā skaistuma, elegances, gaumes izpratnes terminu "shibui" un tincinājis par to arī savus japāņu elektroniskos kolēģus, līdz kamēr viens atbildējis apmēram tā: Sirin-san, jūs bijāt Kioto zelta templī? Jā, biju gan. Jūs bijāt arī Sudraba templī. Jā, biju gan. Tad nu redziet: Zelta templis -- tas nav "shibui", Sudraba templis -- tas ir "shibui". (Japāņiem ir patinēta sudraba kults.)
Kad visu šo akadēmiķis Siliņš stāstīja savējiem, viņš -- protams, ar tolerantu atrunu par tiesībām katram uz savu gaumi un viedokli -- mazliet negaidīti secināja: attieksmē pret latviešu vērtībām un izpratni, es teiktu: Raimonds Pauls -- tas nav "shibui", Imants Kalniņš -- tas ir "shibui"...

Silinnam laba graamata "Lielo patiesiibu mekleejumi." Bet, es buutu lojaalaaka un teiktu, ka abi IR shibui. Katrs savaadaaks, bet ir abi. Vienam saknes dzilli zemee, otram zari (koka) debesiis...

ube, un kuram kas? Kuram zemē, kuram debesīs?

Dūdieviņš, mūzika no k/f "Pūt vējiņi", ši gan parauj uz emocijām ... bet labais...

Ube, es tokš neko neuzspiežu, -- vienīgi atgādinu interesantu viedokli, sakņotu simpātiskā domāšanas modelī... Man jau ar’ tas patinētais sudrabs patīk un zari (ne tikai koka) debesīs...

Visas nelaimes rodas no salīdzināšanas. Svarīgi jau katram pašam sajust to viņam domāto pieskārienu. Mani uzrunā abi iepriekš minētie mākslinieki. Un man’, ja runā par mākslas devumu, nav svarīga viņu citādā pašizpausme. Kā vienam, tā otram ir šedevri.

Sokolade2005, kāda te nu nelaime... :) Šedevri tiešām ir abiem, -- arī tie, kuri pārliecina un iedvesmo Dziesmusvētku noslēgumkoncertos.

Ne jau uz nelaimi akcents, bet uz salīdzināšanu... Nav vajadzības salīdzināt, katram ir izvēle.

Un kāda gan tur nelaime, ja salīdzina?

A ko tad nozīmē- IZVĒLE? Tie šito! Salīdzina un paņem sev atbilstošāko.

Darīt jau var visu. Un mēs to arī darām. Bet, vai viss vajadzīgs? Salīdzināšana ir ļoti subjektīva. Un, no tā, ka kāds teiks, ka TAs ir labāks par TO, es tam nepiekritīšu, ja domāšu citādi

Mūzikas vēsturē salīdzina arī, piemēram, Bahu un Hendeli, kuri dzimuši vienā gadā, bet katrs gājis savu ceļu, rakstījuši atšķirīgu mūziku... salīdzina Mocartu un Saljeri... Kāpēc gan Paulu un Kalniņu nevarētu?

Šokolāde, Tev Tavas tiesības neviens neatņem!

Jā, versija, izvēlas priekš sevis. Labs, labāks, vislabākais. Ja šīs izvēles nebūtu, te nav vairs runa par Kalniņu, dzīve būtu vienkāršāka...

... bez tam neredzu nevienu ierakstu, kur kāds teiktu, ka viens vai otrs labāks vai sliktāks, tikai salīdzina... un viss. Vienam sudrabs, citam zelts.

Paldies, mice. Es jau teicu, darīt var visu...

Un es neredzu nevienu ierakstu, ka būtu jāpieņem cita salīdzinājums un cita atziņas par savējo un vienīgo neapgāžamo. Micei

... mūsu nelaime ir tā, ka mēs reizēm gribam būt pareizāki par citiem. Gan es, gan Tu, mice un versija ar...