Mūzika ir dialogs ar mūsu emocijām... un katrai emocijai mēs mēdzam atrast savu gammu, krāsu, ritmu, noskaņu, vibrāciju...
un ir labi, ka pasaulē ir ik liela dažādība... mēs augam, attīstām apziņu, un arī mūzika mainās līdzi, un tas ir tikai normāli... turklāt šobrīd nekas nestāv ceļā, lai meklētu un atrastu to, kas otrā pasaules malā radīts... tāpēc arī mazāk klausāmies to, kas visu mūžu pa radio un TV brīvi atskaņots... atkal normāli...
... un tomēr, ik pa laikam sadzirdu vau uzdungoju kādu no ’Prinča un ubaga zēna’ vai ’Četri balti krekli’, ’Menueta’ repertuāra dziesmām un notiek kāds klikšķis - jā, tas ir jaunības dienu ideālisms, maksimālisms, tie ir studentu dziesmusvētki, kalni, upes, ugunskurs, smalka, domformām bagāta romantika...