vakar svinēju Raimonda Paula jubileju Nacionālajā teātrī.
Neskatoties uz 15 ls (vismaz par normālu vietu), zāle pilna (kaut kur manīju, ka varēs svinēt arī vēl aprīlī).
Ļoti jauki, vien par īsu un īpaši garāku pastiept publikai neizdevās.
Cieši apņēmos > ja Lūriņai vēl kādu reizi būs vajadzība pēc maniem pakalpojumiem, tie viņai tiks par velti (nu labi... ar lielu atlaidi), Zigim pie tikšanās spiedīšu roku, bet vīru, kura fraku kādreiz esmu valkājis, vienkārši mīlu...
Tagad prāts stipri aizņemts ar dziesmu savienojošo tekstu meklēšanu - kaut kas tur it kā atgādināja Belševicu ("es vienmēr esmu pusceļā uz tevi", bet laikam nebija Belševica.