Mariin -
par Darbu, tuvu cilvēku prieka, gandarījuma pilniem Svētkiem, un saulaino vētrasbrāzmu ķeršanu matos...
Pēc izdzīvošanās un izvējošanās pa sniegiem, varu papildināt šo un vakardieniesākto uzskaitījumu:
- saulaina diena uz kalna, kad kājas un slēpes ir sinhronizējušās ar sniegotajiem līčločiem, kad nobraucis lejā, ar gandarījumu atskaties uzveiktajā... ;
- kad stāvi mazas jahtas priekšgalā, dzelžaini ieķēries reliņos, un krīti un celies, krīti un celies pa bangojošo viļņu mugurām;
- kad guli ar mīļu cilvēku zem augusta dziļajām debesīm un divatā azartiski uzķer krītošo zvaigžņu lietu, kad pēc divdesmit+ jau sajūk skaits... un tad tāds aplaimots vēl izpeldies naksnīgajā jūrā... ;
- kad ar mīļoto vīrieti vijies salsas ritmos vai ugunīgā tango spriegojumā - tad tāpat kā mīlējoties - nekā, nu nekā cita vairs apkārt nav, ir tikai acis, kurās tu grimsti, kuras izaicina, kurās gribas iegrimt arvien dziļāk, dziļāk, un katra ķermeņa šūna ir gatava eksplodēt... ;
- kad mīļotais vīrietis dzied tieši tev rakstītu dziesmu, tad pasaule izplešas, un mirklis tiešām apstājas...
- kad okeāns naktī veļ varenus viļņus, savu milzīgo spēku smagi izmezdams krastā, un tad , ievelkot elpu, līdzi ievirpina sīkos akmenteļus ar tik čalojošu un ņirbinošu skaņu, ka dvēsele dejo tiem līdzi...
... nu kaut kas tāds man atausa atmiņā... var būt baudāms i vienatnē, i divatnē, var peč tam sekot sekss un var nesekot... tāpat bezgala labiiiiiiii...