Manam draugam Mattī ir dzejolis ar tekstu (paša tulkojumā uz krievu valodu):
как я люблю каковать, как я люблю писовать, я мог бы это делатькаждий деньпо пятнадцать раз!
man vienmēr šķitis, ka nezolīdi, ka [vienīgais dzīvoklī] pods vannas istabā. bet vannas istabā podu vajag - ja nu ej vannā un savaigās! un vannu nužņikā arī vajag - skat. arī bidē!
par tām trubām. mamēr hermētiski, nav tik traki. kad jau sāk šļakstīties, nepatīkami.
a 1-reiz Ciklops mainīja stāvvadu, izņemts un viņš tur grābājās un tad mūk sāņš ar tekstu: "kurš lops, es takš visiem pateicu, ka nedrīkst!"!
tad vēl skat sausos un neapkurināmos nužņikus. sausajā iemet lielāku papīru, apčurā, piesalst, tā 1-X, 2-X un tad lūdz Dievu, lai līdz pavasarim pietiktu, kur kārnīties. a uznāk sals un truba saplīst un pret pavasari atkūst un sāk tecēt sūdusula.
nu, kad es pirmoreiz mūžā vienā smirdīgā komunaļņikā ar ārkārt nepatīkamiem kretīniem dzīvoju, tad viņi pamanījās podā kaulus samest un to aizdirst.
santehniķis, saprotams, to darbiņu ar rokām līdz elkoņiem sūdos bez ceinera nekādi un man ar pusi vai trešdaļu savas padomju inženiera aldziņas apmaksāt kretīnu izpriecas a negribējās. nu, es visu dienu darbā, mamma 2 kvartālus no manis, kas man. a tie deģi paši ķēzījās kulītēs un meta laukā pa logu.
citā reizē draugam Matti Lietuviešu hudožnieks iedāvājis ārkārt lielu grīdas vāzi. a man fotolaboratorijā tad vēl nebija durvis, tikai ieklāts melnais deķītis, tur arī šo ieslēpu. pazuda bez vestes.
daudzus gadus vēlāk, kad tā gaisa maitātāja nosprāga, iepūtām viņas istabā 2 dežus, uzvilkām gāzmaskas un gājām piekopt sračku un tad arī atradām piemīsto lietuviešu mākslinieka dāvanu.
nu, pirmoreiz laikam darbaļaudis sāka izplatīt baumas, ka tai dakter’ Elcerei tas dēls laikam nav īsti riktīgs, kad bērnudārzā pietaisīju bikses.
bet bija tā - saprotama lieta, gāju uz podiņa un tā, bet mājā gāju, kad vajadzēja, malo togo, man pat reizēm apjautājās, vai nevajag. a bērnudārzā ēšana un ķēzīšanās pēc grafika un man, saprotams, kad prasos, atbild, ka tagad nekāda kakāšana nebūs, tagad jāspēlējoties.
bet pats galvenais motīvs - vienam kolēģim bija gadījies mazliet piespies biksiņas un es saspicēju ausis un ar perifēro dzirdi noklausījos, kā viņam draudēja, ka ja viņš
SHIT’ā darīs, tad viņu sūtīs mājā. a man tajā bērnudārzā necik nepatika - es tad vēl nebiju ne uz 1/125 tik sabiedrisks, kā tagad.
ūuun pie skolas durvīm atstāju pietaisītu skolas formas cepuri ļoti agri 1. Septembra rītā - jā, to es izdarīju gan un vienīgais motīvs to nedarīt šodien (saprotams, ja skolas nebūtu mainījušās uz labo 1/2-i!) būtu tas, ka tagad saprotu, ka ne jau izglītības ministrs, mācene vai pionieru vadītāja iegrābsies sūdos un piekops sračku.
draugs un domubiedrs, tagad grāmatizdevējs, noorganizēja, ka klases čaļi pa visiem pietaisīja resnu trubu un ar mazliet mazāku, kā ar tortes dekorējamo šprici izspieda tā formīgi pie skolas durvīm.
kas visis saskrējuši brīnīties, šie esot izplatījuši baumas, ka tas esot supersūds un ka to iztaisījis kurinātājs Kubiņš. bet kurinātājs Kubiņš bijis mazs, sažuvis vecītis ar tādām pōrām degunā, ka špicku var iebāzt.
bet jā - man no laika gala riebies - pie visa jau var pierast, bet man nekad nav gribējies pierast pie tā, ka kaut kādi nepatīkami organismi pilnā rīklē pirž, atraugājās, ķēzās, karukājās un vemšļājās.
cita starpā, ir 3-istabu vōņa prodžekts ar 2 nužņikiem - kolēģi pa fotō līju ir uz poda sēžot tādos bildes taisījuši - vertikālās vanniņas, tipa kā pastkastītes, lai izgudroja!
un tad vēl paretam ir par komunaļņikiem ģeniāli pārbūvēti dzīvokļi tādi, ka divi komunaļņiki, katram galā pa kuhņai, bet nužņiks 1 uz abiem - caurstaigājamais. kad ieej no 1 puses, aiztaisi krampīti arī otrām durvīm.
pateicīga vide Džuzepes Rotuno objektīva cienīgai filmai par Monteki un Kapuleti lamūru padomju apstākļos!