Mani paraugi pārsvarā bija pretējās vēlmes tam, ko redzēju un tas ar mani veidoja. ..kā tas ir sanācis, līdz galam vēl nav zināms Bet tiešām ir lietas, ko es kā savu moto dzīvei esmu ņēmusi no grāmatām... izklaides grāmatām

Nav obligāti jākļūst par adresātu diētām, vīrieša iekarošanas un pašapziņas celšanas metodēm. Var lasīt Platoda Dialogus vai Arsitoteļa valsti un domāt, ka šitie divi vecie filozofi takš johaidī savus darbus ir adresējuši tieši MAN -’21.gs. sievietei.

Bet nav jau nekāda vaina tām mazajām stulbās laimes receptēm, ja to neuztver pārāk nopietni un lasa ceļā uz darbu... šis tas noderīgs ir pat tur...

Nu jā, Lielos Prātus palasot tiešām skaidrs, ka visas patiesības sensenas. Tagad tik kā nu kurš to mēģina komercializēt. Tas pats vien jau ir, pateikts tā, lai jebkuram aizietu līdz saprašanai.

Nav jākļūst, es piekrītu. Es arī nekļūstu par adresātu un uztveru tīri kā izkaidi. Bet, domā, ka tā ir vairumam?

Man šķiet, ka mēs katrs jau piedzimstam īpaši un mūsu personības attīstība virzās tieši pa to ceļu, pa kuru tai jāvirzās... Satiekam dzīvē tos cilvēkus, ar kuriem mums jāsatiekas, no kuriem mums jāmācās, lasām tās grāmatas, kuras mums jāizlasa, iedvesmojamies no tiem varoņiem, no kuriem mums jāiedvesmojas.

Pēdējos gadu desmitos dikti daudz tiek runāts par to savu identitāti, savu stilu utt., uzsverot (ar lepnumu)- "Esmu tāds, kāds esmu, netaisos mainīties!"- tajā pašā laikā izmisīgi pakļaujoties masu psihozei (ārprāc - liekais svars, neskūts ķermenis, ziepes dušas želejas vietā, neapmeklēta trenažieru zāle un solārijs pirms došanās sauļoties uz pludmali, neizlasīta tā grāmata, kuru 10..100.. citi izlasījuši utt. un tā joprojām). Un tā VISI izmisīgi kaut ko dara, lai VISI nerādītu uz viņiem ar pirkstiem, ka atšķiras no bara!!!!! Un VISI sauc - esmu personība! Mans stils ir mans - un kāda jums tur daļa! Es netaisos mainīties! utt.

Ingmara,tad jau tāda kā programma iznāk,bez jebkādas improvizācijas un izvēles iespējas...

Improvizācija un izvēle ir - nosacītas... Mums tikai liekas, ka paši improvizējam un izvēlamies

Viss zvaigžņu oteiktais? Liktenis?

Dievs, dod man dvēseles mieru pieņemt to, ko es nespēju mainīt, drosmi mainīt to, ko spēju, un gudrību atšķirt vienu no otra. (copyright tiek reizēm piedēvēts K.Vonnegūtam, bet man ir aizdomas, ka arī viņš to ne no sevis paša tai grāmatā bij ielicis) - pie šitā arī cenšos pieturēties.

Nē,kaut kāda izvēles iespēja tomēr mums tiek sniegta-izvēlēties,kurai straumei līdzi plūst.

"Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra" .
Vonnegūtam manuprāt bija šāds tulkojums. Tā vispār ir lūgsna.
Es zinu kuri ar šo lūgsnu ceļās un iet gulēt.

es arī zinu. bet ne viņi to izdomājuši. tikai pieņēmuši...
tulkojumi jau mēdz būt dažādi. Tevis minētais ir labāks. es patiesībā citēju no galvas, bet man nav laba atmiņa. un varbūt esmu kādreiz tiesi šo tulkojumu kaut kur lasījusi vai dzirdējusi. bet tam jau šai sarunā nav nozīmes, jēga tik un tā ir tā, kura tur ir..

Jā, piekrītu. Te viss pateikts un precīzi.

it kā vienkārši, bet dzīvē tik bieži nobrūk.. un tikai pēc tam atjēdzies, ka atkal esi mēģinājis mainīt to, ko vajadzēja pieņemt.

Man šķiet, ka vairāk buksē ta drosme mainīt, ietekmēt to ko es spēju.
Citādi, ja tāda lielā pieņemšana, tad sanāk Ingmaras variants, ka neko pats nenosaka. Es nezinu vai tas ir labi.

nu, te primārais varbūt būtu trešais nosacījums - atšķirt vienu no otra.. un vispār visvairāk attiecinu šo teicienu pati uz savām darbībām. ne mainīt to, ko spēju, otrā cilvēkā. bet gan darīt to, ko spēju es, lai mainītu kaut ko vidē, sabiedrībā.
kaut vai - aiziet uz vēlēšanām. izmainīt savus ēšanas paradumus ilgtermiņā (te nav runa par tikšanu kleitā 2 nedēļās), bet samierināties ar to, ka es novecoju. ar to, ka man nav kāda talanta. nelauzties ar pieri sienā, bet palūkoties apkārt, kur ir durvis, kuras domātas man.

Lielākā gudrība ir iemācīties sadzīvot ar sevi... neplosīt sevi... , ja ko mainīt, tad saskaņā ar sevi... bet tas nāk ar laiku... ja vispār atnāk...

ļoti piekrītu Pienenei
bet vienmēr jau visiem citiem no malas viss labāk redzams un zināms
vairs šos žurnālus nelasu... vienīgais ir Mistērija:))... tur palasos to,ko vēl nezinu... :)))
pārējais ir fufelis...

varu droši teikt,lai ko arī cilvēks ir izmēģinājis vai pārvarējis,tas ir palīdzējis kaut ko tomēr mainīt viņa domāšanā un attieksmē ,pārsvarā pozitīvā virzienā
attiecības ,piem.,ar ēdienu-ja tu pieņem,ka tu ēd,lai dzīvotu,tas arī maina tavu attieksmi -tu sāc novērtēt ēdienu,izgaršot to,baudīt... rijīgs cilvēks jau tomēr nejūt to baudu tādā mērā... ēdiens piedalās mūsu ķermeņa būvniecības aktā. ..atceros,ko teica Vija Vētra,ka viņai ir jāpabaro savs ķermenis ,kurš tomēr savā veidā ir smalks instruments,jādomā,ko viņam dos,lai pēc tam šis ķermenis viņu nepieviltu dejojot...
domāju,ka tas tikai kā piemērs ilustrācijai... neuztvert to kā aicinājumu ēst tikai zāli
tāpat dzelzs lēdija Tečere pirms katras publiskas uzstāšanās uzņēma vieglu dārzeņu un augļu maltīti,lai aktivizētu domāšanu

Es lasu sieviešu žurnālus, man patīk, tur ir vērtīgi padomi, lietas, ko nezinām. Citādi sēž tāda klukste neskūtām kājām, nebalinātiem zobiem un stāsta par auksto mākslu, spriež par politiku, monetāro politiku un ir tik gudra, gudra ... to triviālo, lēto literatūru nelasa un nezina elementāras sievišķīgas lietas.

Sevoj -žurnāls žurnālam rozņ - ir nu redzēti tik murgaini raksti,rodās sajūta,ka mēŗķauditorija ir 12-16 gadiem,lai gan žurnāls sevi pozicionē kā veiskmīgas sievietes rokasgrāmatu...