Vai reālajā dzīvē cilvēks var būt labs, bet virtuālajā nē? Hm. Kad "labajam cilvēkam" virtuāli viena virtuālā neliete darīja pāri, lielākā daļa tautiešu juta līdzi, priecājās, ka virtuālā pāridarītāja nokerta un uz tiesu aizvesta. Nepagāja pusgads, kad "labajam cilvēkam" nācās aizrādīt, ka nu pati atkārto savas virtuālās pāridarītājas stilu.
Vai realajā dzīvē cilvēks ir labs vienīgi tādēļ, ka par bijušā lauleņa naudu uzsaucis virtuālam paziņam apmaksātu medicīnisko palīdzību? Protams, visnotaļ cildena rīcība. Kaut gan, hm, kādēļ faktiski svešam cilvēkam? Tādēļ, ka svešais cilvēks virtuāli ļoti skaļš un tiražēti pateicības vārdi virtuāli tālu aizskan? Ja tā, tad vienīgi konstruktīvs PR, kaut gan -- protams, ja dzīvam cilvēkam palīdzēts, tad labi/labāk gan palīdzības saņēmējam, gan savi prieciņi sniedzējam. Un, ja reālajā dzīvē cilvēks ar sprādzienveidīgu pēkšņumu ir labs, toties vēlāk mēnešiem ilgi ir tik virtuāli nelabs, ka nākas visu nelabum-istu klubiņu izmārrutkot no vietnes... Kas tad? Nu nekas: cilvēciskas izpausmes, dramaturģiski saasinātas.
0
0