Tiem/tām, kam jaunības gadi padomju ideloģijas ar viena prastvirziena kara/otrā pasaules un padkrievu pilsoņkara filmām padtelevīzijā maitāti tāpat kā man savulaik, novēlu šai jomā vismaz 2 gabalus redzēt: manējs pasists uz filmām zīmēm, simboliem. Tad nu -- Folkera Šlendorfa un Gintera Grasa Skārda bundziņas/Tin Drum, laikam 1978. gads un 8 oskari kā labākajai neASV filmai, pēc Grasam nobelētā ķieģeļgrāmatgabala. Un Aleksandra Rogožkina 2002. gada Dzeguze/Kukuška ar spožiem Villi Hāpasalo un Anni-Kristīni Jūso. Abas bantes par WWII, bet bez lielas šaušanas, toties ar lielu domāšanu. Bungas, manuprāt, vizuāli viskinematografiskākā filma pirsmdigitālajā kinolaikā, plus -- arī lielisku aktieru ansamblis un ironija, kas par vēsturisku vērtību pataisīta.
Iz idiotu āliņģī/TV skatāmiem seriāliem nu jau gandrīz nepārtraukti kādā no krievu kanāliem drillētā Ursuļjaka Likvidācija: spoži izstrādāta darbības un valodas vide -- Odessa, lielisks Maškovs žīdā un odesītā Gocmanā, pie mums jau nervos krītošo padkrievu valodas plakanumu telpisku/dzīvu uztaisa ar ukraiņu u.c. malorossu valodu un slengu piejaukumu: valodiski izgaršojama filma, kas valodiski ar saviem spožajiem izteicieniem arī jau labi folklorizējusies. Turklāt Likvidācijā tāda dzīves un kara uztvere, kas tuva un pazīstama cilvēkiem ar Latvijas un Baltijas dzīves pieredzi WWII laikā, -- lai pašiem ziepes nebūtu, ieskrūvējuši ideoloģisko drošinātāju 14. sērijas beigās: tjip, leģenda par Odesu, varbūt tā bija, varbūt arī nebija, -- lai veidotājus nenoēstu ar "vienvirziena uzvarētāju sindromu" kautie...
0
0