Haijama-x, par iebraucēju piesaistīšanu Īrijā balsoja un iestājās paši īri, jo labi saprata, ka savējos atpakaļ no amerštatiem un Kanādas vairs atpakaļ nedabūs -- melniem darbiem un masveidā. Viņi gan dabūja no ārpuses labus investorus, arī atpakaļ ar savu nākošos aizbraukušo īru pēctečus, kas īru britmēli neprata, vien amerikāņu valodu, American English. Īrijas iekšpusē bija arī trešais risinājums: pašu inovācijas/smadzeņu darbi. Zinātnei tika dots uzdevums: izdomāt -- kā Vella Kalpos blēņustāstus! -- produktus, ko varētu ražot no tradiconālajiem īru produktiem un nozarēm. Zinātne sistēmiski pieķērās pie Īrijas gana augsti attīstītās piena lopkopības un Īrijas viskija: vienīgajiem brendiem/zīmēm, ko pasaule iz īriem zināja. Viskiju ar saldo krējumu eksperimentāli maisīja 7 gadus, kamēr tika radīts Baily’s Irish Cream, tam pieslēdza valdības eksporta un izplatības veicināšanas atbalstus, kamē BIC kļuva par pasaulē vispārdotāko liķieri, -- praktiski tāds dāmu sīrupiņš, bet -- galvenais! -- tas nes Īriem nopietnu kopprodukta daļu un katru dienu, un tikai tam saldkrējumam, kas der liķierim Īrijā tāpat katru dienu strādā 40 000 govju. Tas ir viens iespējamais saimniekošanas veids. šobrīd Organiskās Sintēzes institūtā akadēmiķim Kalviņam ir "jaunais mildronāts", jau patentēts -- tātad patenttermiņš jau dilst, bet trūkst līdzekļu, visa bāleliņzinātnres budžetnauda nākamgad 6 miljoni, bet JM vienam vajg vairāk. Nav saimnieka, kas saspringtu un risk’wetu uzaicināt Kalviņu ar citzemju ekspertu brigādi pie viena galda un kaut vai Latvijas zelta rezerves ieguldītu, kādu procentu: potenciāls lielāks nekā somu Nokia, toties Polijā Dombrovskis jau palielījies ar viņa (!) Latvijas sasniegumu, laikam gan noklusējis, ka nekā sasniguma attīstībai nav izdarījis, ja neskaita griešanu un ņemšanu.
0
0