... labrīt!
šorīt nesaprotu, kāpēc vakar šo sarunu esmu licis sadaļā <humors>, jo lieta izskatās nopietna.
Domas visdažādākās - no "tāda ir sieviešu būtība", līdz "kaut kāds stulbums", līdz nicīgam "lupattautietes" un līdz "vērtēšanai pēc lupatām"...
par pēdējo jādomā - kur rodas doma par vērtēšanu pēc apģērba (un kāpēc tā rodas?), ja stāsts sākas ar ievērošanu/pamanīšanu...
Pati par sevi vai tad tā slikta? Vērīgums/acīgums neiet roku rokā ar tālākdomāšanu?
Lūk, aizsākuma pirmais piemērs - vai tad nav labi, ka šādi acīgā tautiete pa lielu gabalu pamanīja citu? Vai tad šai piemērā ir nosodījums pēc jau redzēta apģērba atpazīstamai tautietei?