Auzu putra, kafija...

vot... nu nekādi to auzu putru sevī nevaru dabūt...

Es kādu reizi nedēļā... kuņģim par prieku.

... oiii... par prieku... es vakar sacepu škvarečkas-tulkoju-cauraudzīti... un ar maizīti... mmmm... vot tas bija priekss

palasīju par aizbraucējiem... domāju, varbūt manī ir t.s. pseidopatriotisms .ļoti saasināti uztveru visu, kad izsakās nicinoši par manu zemi.tajā pašā laikā saprotu, ka zināmā mērā pizdec(atvainojos)podkralsja nezametno un manā "lielpilsētā" var būt problēmas ar darbu. "paceļas" eksistenciāls jautājums. un 50 gados tas nav vienkārši. palikt uz vietas un meklēt darbu, piemēram, maximā.nē! (piedodiet maximas strādnieki).braukt. bet kurp? uz uk pie vīra? ko tur -fabrikā? ja nu vienīgi. lūk, un tieši šī eksistenciālā/izdzīvošnas jautājuma priekšā mans patriotisms nobremzē, tāpēc es ne par vienu nesaku, ka labi(varbūt)ka aizbrauca

Valodas būšana vai nebūšana atkarīga tikai un vienīgi no vecākiem.Ja vecāki gribēs, tad runās bērni latviski, ja ne, tad nekā.Un ir tam saikne ar katra paša iekšā esošo vai neesošo patriotismu.Nav tam jābūt skaļos saukļos, bet bērns jau jūt, vai vecāki ar lepnumu, ilgām par savu dzimto zemi, valodu, vai vienaldzīgi, vai gadās ar neslēptu riebumu.

Jā, es arī palasīju par aizbraucējiem. Un lieku akcentu uz divām, manuprāt, pareizām atziņām. Uzturēt latvietību tur ( jebkur ārpus Latvijas ) ir DĀRGS prieks. Un ne nu vienmēr vajadzīgs un dzīvē noderīgs. Kas to var atļauties un uz to pasisti- lūdzu. Kas nevar un nav pasisti- arī nekāda mirstama vaina un noziegums nav. Ir dzīvē svarīgākas lietas.
Bet... kauns un negods tiem latviešiem Latvijā, kuri nevar uzturēt latvietību. Sākot ar pareizrakstību un pareizrunu. Turpinot ar uzskatiem un izteikumiem par Latviju. Un nobeidzot ar... ai, besī ārā ( dusmīgs )

labi vien ir, ka aizbrauca, kamēr darbaspēks bija cik uziet, tikmēr vietējie uzņēmēji jutās kā karaļi - varēja izrīkoties ar darbiniekiem kā tramvaja pieturā... tagad jāsāk domāt, ne tikai par savām kabatām, bet arī par savu darbinieku kabatām, lai sava uzņēmējdarbība nepaput.

Nu, ne vienmēr Latvijas patriots būs tas, kurš gramatiku prot Šaubos vai visi tie, vai kaut 75% no tiem, kuri gāja uz barikādēm, u.c.ar neatkarību saistītajā, bija valodas runas un rakstības guru

A es to ar patriotismu saistu vistiešākajā veidā. Ja Tu neproti pareizi izteikties un savu tekstu uzrakstīt savā dzimtajā valodā... nu nafig tad tev tā valoda?

Ne vella, joprojām liela tiesa no darba devējiem nedomā par strādnieku noturēšanu.Skaļi gan auro, ka trūkst darbinieki, bet dzīvē neko daudz nedara, lai tos noturētu.

pareizrakstību nekādā ziņā nesaistu ar patriotismu.drīzāk varbūt ar savas vērtības apziņu

Un vēl, es laikam tagad sanākšu galīga savas zemes nemīlētāja, bet man pat patīk valoda, kas nav izcili pareiza.Ja par rakstību, tad tur man vispār nav nekādu cerību, i ne vērtības nekādās, ak es ...       

Man personīgi sāpīgi ir tad, kad aizbraucēji sāk nolikt Latviju un saukt visus tos, kas palikuši, par muļķiem. Pie tam, ja šo cilvēku esmu pazinusi šeit Latvijā un viņš pat nav uzskatījis par vajadzību meklēt jebkādu darbu un tur aizbraucis uz draugu sagādātu vietu, vai arī sagrābies ātros kredītus un aizbraucis, lai glābtu savu pakaļu utt. 

Man cieņa pret tiem, kas tur cīnījušies un kaut ko arī sasnieguši.  

Un vēl man liekas, ka par mums ņirgājas, ja pat televīzijā veido akciju - sūtiet grāmatas, lai bērni neaizmirst valodu. It kā paši nevarētu paņemt katru reizi pāris grāmatas līdzi. Nu tā jau ir nekaunība.

Es pazīstu gan, gan-ir ļaudis, kuri joprojām runā latviski, kuru bērniem arī nav problēma lasīt, runāt, ir daži, kuri jau no pirmās dienas soctīklu bildei piekabina uzvārdam klāt mrs.

Jaa, kashkjis par teemu.Pareizi dariju, kad beerniem UK ieteicu no tautieshiem pa gabalu tureties.Nenoviidiiba, dalishana aizbraucejos un paliceejos un prieks par kaiminja neveiksmeem.

piekrītu versijai, ka uzturēt latvietību ir dārgs prieks. Cik nu katrs var un uzskata par pareizu, tik dara.

Nesaprotu par kādu dārdzību iet runa, ja vienkārši ar bērnu jārunā dzimtajā valodā.

Man arī tas šķiet dīvaini, jo runāt, stāstīt, rādīt, darīt to visu gan ikdienišķi, gan interesanti, sevišķi mūsdienās, kad viss tik pieejami.

Nav viss tik vienkārši, bet to grūti iedomāties, kad nav redzēta siruācija. Kad sadzīvē jārīkojas ātri, nav laika tulkot. Kad informācija jāsaprot bērnam ātri.