Par tēmu. Ir uzrunas formas, no kurām skaidri dveš, ka tās no ilgdzīvošanas Tautā vai citos līdzīgos portālos radušās. Tādas šķebina. Bet vienotrs mīļvārdiņš gluži pieņemams.
"Ja neko jēdzīgāku nevar izdomāt" (c) Un kur ir teikts, ka nu noteikti uzrunai jābūt oriģinālai un tikai vienā eksemplērā??? Kur teikts, ka noteikti kaut kas jādomā un kaut kā jāuzrunā... ne tā kā citus cilvēkus? Pat vārdi daudziem vienādi. I nekas. I dzīvojam. Kur tie oriģinālo, bieži pat grūti izrunājamo vārdu nēsātāji tālāk tikuši? Vai ta lai nosauktu mammu par mammu arī kādu īpašu vārdu speciāli domājam? Ir tādi, kas rodas paši no sevis, ok. Bet ja nav- arī nekas. Uzrunā kā uzrunā. Daudz svarīgāk- lai ir, kas uzrunā. Un ka vispār uzrunā