Es kapus kopju kā dārzu ,bet dažas īpašas reizes gadā.Tas ir kā pienākums ,bet ne patīkams.Tikai ir tāda īpaša lieta - kad jūtos fiziski slikti ,tas ir atgādinājums aiziet apkopt kapu.Un pēc tam man kļūst labāk.Neesmu māņticīga ,bet brīnumainā kārtā tā tas notiek.   

Cits neiet ne reizi gadā un tad ar nožēlu jāskatās uz ar zāli aizaugušām, iegrimušām gružkastēm,kur vēl var samanīt sapujušas aizpērnējā gadā uzliktās puķes atliekas... lūk, tad gan brīnos- kā tie radinieki var mierīgi pa naktīm gulēt, zinot ,ka tuvinieks ir iemests bedrē un aizmirsts...    
Es pat iedomāties nevaru,ka kaut reizi 2 nedēļās neaizietu pie papa un vīra... tas ir tāpat kā kopt māju - kaut vai putekļi jānoslauka un grīda jāizslauka (tēlaini izsakoties)...
Es domāju, tas ir pats par sevi saprotams un vispār nav pat apspriežams!!!... protams,pie noteikuma,ka šie cilvēki ,dzīvi esot, jel ko ir nozīmējuši...

... tad,kad redzu tās aizaugušās, nevienam nevajadzīgās kopiņas, zinu, ka jau laicīgi jāsakārto visi papīri,ka, ja kas, mani uz krematoriju, lūdzu...
Bet šī tēma pie mums, tautā, ir ļoti daudz apspriesta, starp citu...

Man kopš bērnības patikuši kapi. Nopietni. Tāds miers un klusums, tik vējš šalc koku galotnēs. Negribu nekādu krematoriju! Tikai kapus, kur miers un klusums...

Mans paps ir paģērējis, ka viņa pelni jāizkaisa pār Latviju. Ceru, ka viņš mainīs savas domas, kad līdz tam būs aizgājis. Jo, kur tad es iešu ar viņu aprunāties?

ar cilveeku vajag runat kameer vinjs dzivs nevis kapos...
si teema te jau padaudz reizes apspriesta..
es tikai par kremesanu..

.. zivuc- pa visu Latviju...
.. mani kapi biedēja līdz brīdim, kad nomira vecāmāte...
pēc tam - viņa taču nepieļaus, lai mīļajai mazmeitai pāri kāds nodarītu...

neparastā- ja cilvēks aiziet negaidīti un pēkšņi- ir palicis ļoti daudz kas nepateikts..
un šajā kontekstā- nedomāju, ka turpinašu te par to runāt..

... a, kā jūs mirt gribat?... es nejokoju...

Kurzemē, vienā nelielā, klusā kapsētā ir visa mana dzimta - katrs 5.kaps kādam radam. Tur ir mani vecvecvecāki, vecvecāki... visi... Varu iet ar savu omīti aprunāties vai vevecmammu, kura mani auklēja, kamēr vecāki bija darbā - man tie cilvēki nav zuduši - tā visa ir mana ģimene. Bet kas ir saujiņa pelnu, izkaisīta pār Latviju?

olit, s muzikoi! Ja nopietni - diez vai mūsu vēlmes tiks ņemtas vērā. Vispār es gribēju nomirt 20 gadus atpakaļ. Tad - 11 gadus atpakaļ. Un pilnīgi vienalga kā!

zivuc... neraudini... bļē-jau raudu...

olita cilvekam nevajag vieglu dzivi bet navi gan ta ari gibetu mirt   
un mani tuvakie cilveki zin manus notradijumus..
ja mani organi kaut kam butu derigi tos ari drikst nemt..

noraadijumus par kremaaciju..un vienu muuzikas gabalu ,kas janospele   

                     

Es jau arī izraudājos...

... zivuc... manai meitai otreiz pa zālēm jamamsā... sadomājušies, ka es te ciniskā... bļin...

kas i ko mirt tantes? kas tad nu depresija vai pilnmēnesī? nu galīgi nav tā labi! ar ko tad anibāls te ’’patiesību’’ kaldinās, ja jūs uz kapiem iet?

Kuš, kuš, olitiņ, kas tad tu par ciniķi?! To tik jaunās vāveres tā izdomājušas, nikā no dzīves un tās problēmām vēl nejēdz.

paņem savus helovīna tērpus,
nāc uz maniem kapiem spēlēties;
kur ir viņi tavi mironīši,
kur ir viņi tavi kaulu maisi?   

A starp citu!
Man pajāt,kas manā aizkapa dzīvē ēd!
Galvanais:
-Lai nebūtu rozā smadzenes-!
tur noteikti visu var sarunāt