"... ko es daru, kad vakarā palieku viena?
Gaidās saspringstot, ieklausos soļu troksnī aiz durvīm, un
klusi nopūšos, dzirdot tos aizskanam garām? Aizslēdzu durvis un
ietinos vientulības skumju plīvurā? Varbūt, dienas darbus darot, apavos sabiruši dusmu un aizvainojuma oļi, un tagad, tos plaukstā virpinot, sāk sūrstēt arī plaksti? Izņemu no slēptuves bēdu un asaru trauku, lai atkal
papildinātu tā krājumu?. Ko gan es daru, kad vakarā atkal palieku viena? Viena.Kad ilgas uzbriest kā smagi miglas vāli, kad gribas pagātni kā vecu džemperi ārdīt, un pašas un citu kļūdas šķiet vēl skaidrāk saskatāmas.
Bet varbūt - ļauties sveces liesmas burvībai, aizvērt ikdienas vārtus un iepūst burās sapņu kuģim? Ļauties iztēles brīnumam un likt savai domai ietērpties vārdos, krāsās, skaņās . Paņemt baltu papīra lapu un sūti sveicienus sen aizmirstam draugam, vai vismaz domās aizklīsti pie kāda, ar kuru tik ļoti gribas parunāt.
Jeb varbūt tieši tad, kad esmu viena, mani vislabāk saprot puķes uz palodzes, trauki virtuvē un dzijas kamoli grozā? Ar klusu čukstu pāršķiras grāmatas lapa, aizraujot jaunu pārdzīvojumu virpulī. Ar līdz šim neizjustu strāvojumu uzvirmo mūzikas skaņas. Viss apkārt atdzīvojas, uzrunā mani.
Varbūt tomēr - es nemaz neesmu viena?...