Labs rīts šorīt! / 720
10/03/2009 08:32 | Diskusija lasīta 45705 reizes
Viss taču ir forši! Balta, apsnigusi pasaulīte. Interesantas pārvietošanās iespējas. Rāms darbdienas rīts. Ierasta kafijas krūze. Darbs, kurš sagādā gandarījumu.
Uzsmaidīsim viens otram!
Uzsmaidīsim viens otram!
Atbildes (940)
Jurģi (Ūsiņi)
Latviskajam Ūsiņam ir uzslāņojies ar kristietību ienākušais Jurģis jeb Georgs - svētais, kuru kristīgā baznīca iecēlusi mocekļu kārtā un kura dienu svin 23.aprīlī. Svētais Georgs tiek apbrīnots kā karavīrs, kurš uzvarējis pūķi. Šī leģenda tiek datēta ar 12.gadsimtu, un tā ir atstājusi pēdas arī latviešu tradīcijās un uzskatos.
Ūsiņš - viena no visvairāk interpretētajām latviešu dievībām -, dēvēts par gaismas un pavasara, kārtības uzturētāju, bišu, zirgu dievu. Pirmās ziņas par Ūsiņu tiek sniegtas 1606.gadā jezuīta Stribinga ziņojumā, ka latviešiem esot zirgu dievs Dewig Vschinge, kam tiekot upurēts, iemetot ugunī 2 naudas gabalus, 2 gabaliņus maizes un kumosiņu speķa. Vecais Stenders savā "Lettische Grammatik" 18.gadsimtā, Ūsiņu saista ar vārdu "ūzas", t.i., dzeltenās ziedputekšņu "bikses", viņaprāt, Ūsiņš ir bišu dievs.
Roberts Auziņš 19.gadsimta beigās izsaka atziņu, ka Ūsiņš ir pavasara un gaismas dievs. Ūsiņa vārds esot atvasināts no saknes us-, kas ir pamatā aušra (rīta gaisma), aust, kā arī citu indoeiropiešu valodu vārdiem.
Jānis Endzelīns šim R.Auziņa izteikumam oponē, jo uzskata, ka Ūsiņa vārds ir aizguvums no senvācu husing "mājas gars". Vēlāk J.Endzelīns izvirza jaunu atziņu, ka latvieši Ūsiņa vārdu aizguvuši no krievu valodas.
Latviešu mitologi Ūsiņu interpretē dažādi. Vieni to saista ar gaismu, dēvēdami par saules vai pavasara dievību, citi, savukārt, balstoties uz tautasdziesmām, to identificē ar sv.Jurģi.
Ūsiņu kā pavasara saulgriežu dievību raksturo ieražās attēlotais tā saistījums ar noteiktu darbu sākšanu: pieguļas, ganu, sējas sākšanu; arī saimnieciskais gads sākās Ūsiņa dienā.
Ūsiņa un Jurģa saplūšanas process tautasdziesmās atspoguļojas kā Ūsiņa funkciju piemērošana Jurģim; šie abi vārdi dziesmu variantos ir kā sinonīmi.
Kopumā folkloras materiālos Ūsiņš tiek raksturots kā zirgu, retāk govju patrons. Iespējams, ka svētā Jurģa attēlošana kā bruņās tērptu jātnieku, veicinājusi Ūsiņa un Jurģa tēla saplūšanu.
Ūsiņš pazīstams tikai ierobežotā Latvijas teritorijā, galvenokārt Vidzemes augstienē (LTT: Lubānā, Cesvainē, Praulienā, Krustpilī).
Jurģu jeb Jura dienu svinējuši ne vien latvieši un lietuvieši, bet arī vācieši skandināvi, krievi, somi un igauņi.
Jurģa dienā izbeidzas nomas līguma termiņš, un tādējādi šo dienu uzskata par aizgājēju - atnācēju dienu. Dzīves vietas maiņa šai dienā ir bijusi visai izplatīta, bet tā pieder pie jaunāko laiku tradīcijām - ieviesusies tikai 19.gadsimta sākumā. Šī Jurģa dienas funkcija netiek attēlota tautasdziesmās, toties ticējumos par dzīves vietas maiņu un aizejošiem un atnākošiem cilvēkiem ir daudz variantu.
Lai jaunajā vietā labi veiktos un visādi sekmētos, veco vietu atstājot, nedrīkst teikt ardievas. Kad Jurģu dienā aiziet uz jaunu māju, tad no vecās vietas jāpaņem salmi līdz un ar tiem jāizkaisa kūts, lai no izgājējiem nepieķertos nekādas burvības. Citi ņem arī akmeņus no vecās mājas līdz un izmētā tos jaunās mājas kūtī, lai izsargātos no burvībām. (LTT: E. Zommere, Rauna.)
Labrītiņ arī šorīt dārgie lasītāji!
Latviskajam Ūsiņam ir uzslāņojies ar kristietību ienākušais Jurģis jeb Georgs - svētais, kuru kristīgā baznīca iecēlusi mocekļu kārtā un kura dienu svin 23.aprīlī. Svētais Georgs tiek apbrīnots kā karavīrs, kurš uzvarējis pūķi. Šī leģenda tiek datēta ar 12.gadsimtu, un tā ir atstājusi pēdas arī latviešu tradīcijās un uzskatos.
Ūsiņš - viena no visvairāk interpretētajām latviešu dievībām -, dēvēts par gaismas un pavasara, kārtības uzturētāju, bišu, zirgu dievu. Pirmās ziņas par Ūsiņu tiek sniegtas 1606.gadā jezuīta Stribinga ziņojumā, ka latviešiem esot zirgu dievs Dewig Vschinge, kam tiekot upurēts, iemetot ugunī 2 naudas gabalus, 2 gabaliņus maizes un kumosiņu speķa. Vecais Stenders savā "Lettische Grammatik" 18.gadsimtā, Ūsiņu saista ar vārdu "ūzas", t.i., dzeltenās ziedputekšņu "bikses", viņaprāt, Ūsiņš ir bišu dievs.
Roberts Auziņš 19.gadsimta beigās izsaka atziņu, ka Ūsiņš ir pavasara un gaismas dievs. Ūsiņa vārds esot atvasināts no saknes us-, kas ir pamatā aušra (rīta gaisma), aust, kā arī citu indoeiropiešu valodu vārdiem.
Jānis Endzelīns šim R.Auziņa izteikumam oponē, jo uzskata, ka Ūsiņa vārds ir aizguvums no senvācu husing "mājas gars". Vēlāk J.Endzelīns izvirza jaunu atziņu, ka latvieši Ūsiņa vārdu aizguvuši no krievu valodas.
Latviešu mitologi Ūsiņu interpretē dažādi. Vieni to saista ar gaismu, dēvēdami par saules vai pavasara dievību, citi, savukārt, balstoties uz tautasdziesmām, to identificē ar sv.Jurģi.
Ūsiņu kā pavasara saulgriežu dievību raksturo ieražās attēlotais tā saistījums ar noteiktu darbu sākšanu: pieguļas, ganu, sējas sākšanu; arī saimnieciskais gads sākās Ūsiņa dienā.
Ūsiņa un Jurģa saplūšanas process tautasdziesmās atspoguļojas kā Ūsiņa funkciju piemērošana Jurģim; šie abi vārdi dziesmu variantos ir kā sinonīmi.
Kopumā folkloras materiālos Ūsiņš tiek raksturots kā zirgu, retāk govju patrons. Iespējams, ka svētā Jurģa attēlošana kā bruņās tērptu jātnieku, veicinājusi Ūsiņa un Jurģa tēla saplūšanu.
Ūsiņš pazīstams tikai ierobežotā Latvijas teritorijā, galvenokārt Vidzemes augstienē (LTT: Lubānā, Cesvainē, Praulienā, Krustpilī).
Jurģu jeb Jura dienu svinējuši ne vien latvieši un lietuvieši, bet arī vācieši skandināvi, krievi, somi un igauņi.
Jurģa dienā izbeidzas nomas līguma termiņš, un tādējādi šo dienu uzskata par aizgājēju - atnācēju dienu. Dzīves vietas maiņa šai dienā ir bijusi visai izplatīta, bet tā pieder pie jaunāko laiku tradīcijām - ieviesusies tikai 19.gadsimta sākumā. Šī Jurģa dienas funkcija netiek attēlota tautasdziesmās, toties ticējumos par dzīves vietas maiņu un aizejošiem un atnākošiem cilvēkiem ir daudz variantu.
Lai jaunajā vietā labi veiktos un visādi sekmētos, veco vietu atstājot, nedrīkst teikt ardievas. Kad Jurģu dienā aiziet uz jaunu māju, tad no vecās vietas jāpaņem salmi līdz un ar tiem jāizkaisa kūts, lai no izgājējiem nepieķertos nekādas burvības. Citi ņem arī akmeņus no vecās mājas līdz un izmētā tos jaunās mājas kūtī, lai izsargātos no burvībām. (LTT: E. Zommere, Rauna.)
Labrītiņ arī šorīt dārgie lasītāji!
0
0
Liela daļa šādu ticējumu runā par jaunās dzīves labklājības veicināšanu, saticību, saderību jaunajā vietā.
Jurģa dienā, jaunā dzīves vietā nonākot, dzīvojamās telpas tūliņ jāizslaukot, tad nebūšot ar citiem mājas iedzīvotājiem jāķildojas. (LTT: H. Skujiņš, Smiltene.)
Īpaši bieži tiek pieminēti skābi kāposti, kam liela nozīme gan saticības veicināšanā, gan arī, lai atnācēji paliktu pēc iespējas ilgāk.
Kad Jurģos ienāk mājās jauni dzīvotāji, saimniece vāra kāpostus un dod pirmo reiz ēst, lai tie ilgi dzīvotu tanīs mājās, turpretim, ja dod ēst zivis, tad ātri aiziet no tās mājas. (LTT: K. Corbiks, Burtnieki.) Jura dienā, kad vecie mītnieki iet projām, vāra kāpostus, bet kad jaunie nāk iekšā, tad cep olas, lai visi dzīvotu saticīgi kā cāļi. (LTT: E. Auziņa, Liepa.)
Jurģi parasti tiek uzskatīti par vasaras sākumu. Iespējams tādēļ Jurģi ir arī pirmā ganu un pieguļnieku diena. Jurģis ir ganu un ganāmpulku patrons. Šajā dienā kaut uz neilgu laiku cenšas pirmo reizi izlaist lopus laukā.
Šajā dienā kā pirmajā pieguļas dienā liela nozīme ir olām. Olas ir līdzeklis aktīvai zīlēšanai, lai izzinātu, kā zirgam veiksies šajā ganību sezonā.
Olas vārot, tās apzīmē ar zirgu vārdu, un, kas ar kuru zirgu strādā, tas to olu loba; ja lobās labi, zirgam būs labi, ja ne, tad to labāk atdot projām.
Jurģa dienā pirmo reizi jāja arī pieguļā. Tad nu saimniece pieguļniekiem deva līdz olas, uz katras zirga kājas pa olai. Pieguļnieki ēda olas un visādi lustējās. (LTT: H. Skujiņš, Aumeisteri.)
Pirmo reizi lopus ganos izdzenot, saimniece deva arī ganam tik daudz olu, cik govju. Gani Jurģu dienā olas met pār govju mugurām, lai govis būtu apaļas kā olas visu vasaru. Ja Jurģu rītā rasa zālē, tad govis dos daudz piena. Dzenot govis ārā, kūts paslieksnē jāieliek duncis, lai govis cita citu nebadītu.
Jurģos ar zirgiem nedrīkst strādāt. Tad visādi lolojuši. Bija jācep maize, jāvāra klimpas vai olas, lai zirgi būtu apaļi.
Pieguļā vārīja pantāgu - tradicionālu Jurģu ēdienu. Lejot mieta vai cirvja kāta caurumā un pēc tam šim caurumam uzveļot lielu akmeni virsū, vai arī pirmo kumosu ieliekot nelielā bedrītē un pēc tam to aizberot ar zemi, pantāgu ziedoja Ūsiņam. Tikai pēc tam paši varēja ēst. Līdz ņēma vārītas un arī jēlas olas pantāga gatavošanai. Pantāgu cepa vīri virs ugunskura.
Ganus mājās sagaida, aplejot tos ar ūdeni, lai vasarā nenāktu miegs, govis ganot. Saimniece arī vēro, kura govs pirmā nāk mājā. Ja pirmā ir ar gaišu pieri, tad gaidāma saulaina vasara, ja tumša - mākoņaina.
Svarīgs rituāls Jurģu dienā arī lopu labklājības nodrošināšanai ir upurēšana. Zirgiem saimnieks upurē melnu gaili, bet saimniece govīm - melnu vistu. Daudz ticējumu stāsta par šo Jurģu dienas upuri:
Lai Jurģa dienā mantas vedot zirgi nesaslimtu, tad jānokauj gailis. Tā asinis jāiepilina auzās, ar kurām baro zirgus. (LTT: A. Plaudis, Kosa.)
Jura rītā gaiļos kāva vistu govu kūtī un gaili zirgu stallī, lai lopi izdodas. (LTT: P. Zēvalds, Birzgale.)
Jurģos jākauj gailis un ar tā asinīm jāapsmērē zirgu staļļa durvis, tad zirgi labi barojas. (LTT: A. Ozoliņa, Lubāna.)
Juru dienas rītā jākauj uz staļļa sliekšņa gailis, lai tanī gadā ir žigli kumeliņi. (LTT: V. Krieviņš, Daugmale.)
Ziedošana parasti tiek veikta lopu kūtī, zirgu stallī virs vai zem siles, uz sliekšņa, arī pļavā, dodoties pieguļā. Gaili kāva saimnieks. Gaiļa asinis iztecināja zirgu silē un sajauca ar auzām, lai zirgi tās apēstu. Uz staļļa durvīm ar gaiļa asinīm vilka lietuvēnu krustu, lai atvairītu zirgus no ļaunajiem gariem, lietuvēna. Upura nešana tiek pieminēta arī tautasdziesmās.
LTdz 14580
Devu, devu Ūsiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu gaili sarkan’ seksti,
Ar visiem nadziņiem.
LTdz 14579
Tā es došu Jurģītim,
To jau sen apsolīju:
Mucu alus, cepli maizes,
Melnu gaili, tītariņu.
Jurģus kā sējas sākuma laiku pazīst daudzas tautas. Latvijā no sakņaugiem kāpostu dēstus sēj vienmēr Jurģa dienā, jo tad tie augot tīrām galvām un saknes neēdot tārpi. Jurģa dienā jāstāda arī sīpoli, jo tad tie ir ražīgi.
Daudzos ticējumos redzami arī zināmi akti, kas vēršas pret vilkiem.
Jurģa rītā nevienam neredzot sasien mīstekles (paisekles) ar trim jaunām linu auklām un pie ikkatra mazga piesaka klāt: "Tu nevienu jēru vairs nekodīsi." Ja tā dara trīs reizes, tad vilks neiet pie lopiem. (LTT: P. Rīmanis, Krimulda. Bīlenšteina man.)
Jurģa dienā vilkam jāaizsien mute, lai vilki aitas nekostu. Rītā priekš saules divi cilvēki aiziet pie paisītavām. Viens sien ap paisītavām valgu, otrs prasa: "Ko tu tur sien?" - "Vilkam muti sienu." Tā sien un prasa deviņas reizes, tad vilkam mute ir aizsieta. (LTT: A. Zvejnieca, Lubāna.)
Ja gribējuši, lai vilks nenes aitas projām, tad Jurģa dienā sasējuši mīstīklas ar valgu. Vilks tad izskraidījies pa aitu pūli, bet nevienu aitu nav varējis aiznest. (LTT: E. Krastiņa, Naukšēni.)
Jurģa dienā, jaunā dzīves vietā nonākot, dzīvojamās telpas tūliņ jāizslaukot, tad nebūšot ar citiem mājas iedzīvotājiem jāķildojas. (LTT: H. Skujiņš, Smiltene.)
Īpaši bieži tiek pieminēti skābi kāposti, kam liela nozīme gan saticības veicināšanā, gan arī, lai atnācēji paliktu pēc iespējas ilgāk.
Kad Jurģos ienāk mājās jauni dzīvotāji, saimniece vāra kāpostus un dod pirmo reiz ēst, lai tie ilgi dzīvotu tanīs mājās, turpretim, ja dod ēst zivis, tad ātri aiziet no tās mājas. (LTT: K. Corbiks, Burtnieki.) Jura dienā, kad vecie mītnieki iet projām, vāra kāpostus, bet kad jaunie nāk iekšā, tad cep olas, lai visi dzīvotu saticīgi kā cāļi. (LTT: E. Auziņa, Liepa.)
Jurģi parasti tiek uzskatīti par vasaras sākumu. Iespējams tādēļ Jurģi ir arī pirmā ganu un pieguļnieku diena. Jurģis ir ganu un ganāmpulku patrons. Šajā dienā kaut uz neilgu laiku cenšas pirmo reizi izlaist lopus laukā.
Šajā dienā kā pirmajā pieguļas dienā liela nozīme ir olām. Olas ir līdzeklis aktīvai zīlēšanai, lai izzinātu, kā zirgam veiksies šajā ganību sezonā.
Olas vārot, tās apzīmē ar zirgu vārdu, un, kas ar kuru zirgu strādā, tas to olu loba; ja lobās labi, zirgam būs labi, ja ne, tad to labāk atdot projām.
Jurģa dienā pirmo reizi jāja arī pieguļā. Tad nu saimniece pieguļniekiem deva līdz olas, uz katras zirga kājas pa olai. Pieguļnieki ēda olas un visādi lustējās. (LTT: H. Skujiņš, Aumeisteri.)
Pirmo reizi lopus ganos izdzenot, saimniece deva arī ganam tik daudz olu, cik govju. Gani Jurģu dienā olas met pār govju mugurām, lai govis būtu apaļas kā olas visu vasaru. Ja Jurģu rītā rasa zālē, tad govis dos daudz piena. Dzenot govis ārā, kūts paslieksnē jāieliek duncis, lai govis cita citu nebadītu.
Jurģos ar zirgiem nedrīkst strādāt. Tad visādi lolojuši. Bija jācep maize, jāvāra klimpas vai olas, lai zirgi būtu apaļi.
Pieguļā vārīja pantāgu - tradicionālu Jurģu ēdienu. Lejot mieta vai cirvja kāta caurumā un pēc tam šim caurumam uzveļot lielu akmeni virsū, vai arī pirmo kumosu ieliekot nelielā bedrītē un pēc tam to aizberot ar zemi, pantāgu ziedoja Ūsiņam. Tikai pēc tam paši varēja ēst. Līdz ņēma vārītas un arī jēlas olas pantāga gatavošanai. Pantāgu cepa vīri virs ugunskura.
Ganus mājās sagaida, aplejot tos ar ūdeni, lai vasarā nenāktu miegs, govis ganot. Saimniece arī vēro, kura govs pirmā nāk mājā. Ja pirmā ir ar gaišu pieri, tad gaidāma saulaina vasara, ja tumša - mākoņaina.
Svarīgs rituāls Jurģu dienā arī lopu labklājības nodrošināšanai ir upurēšana. Zirgiem saimnieks upurē melnu gaili, bet saimniece govīm - melnu vistu. Daudz ticējumu stāsta par šo Jurģu dienas upuri:
Lai Jurģa dienā mantas vedot zirgi nesaslimtu, tad jānokauj gailis. Tā asinis jāiepilina auzās, ar kurām baro zirgus. (LTT: A. Plaudis, Kosa.)
Jura rītā gaiļos kāva vistu govu kūtī un gaili zirgu stallī, lai lopi izdodas. (LTT: P. Zēvalds, Birzgale.)
Jurģos jākauj gailis un ar tā asinīm jāapsmērē zirgu staļļa durvis, tad zirgi labi barojas. (LTT: A. Ozoliņa, Lubāna.)
Juru dienas rītā jākauj uz staļļa sliekšņa gailis, lai tanī gadā ir žigli kumeliņi. (LTT: V. Krieviņš, Daugmale.)
Ziedošana parasti tiek veikta lopu kūtī, zirgu stallī virs vai zem siles, uz sliekšņa, arī pļavā, dodoties pieguļā. Gaili kāva saimnieks. Gaiļa asinis iztecināja zirgu silē un sajauca ar auzām, lai zirgi tās apēstu. Uz staļļa durvīm ar gaiļa asinīm vilka lietuvēnu krustu, lai atvairītu zirgus no ļaunajiem gariem, lietuvēna. Upura nešana tiek pieminēta arī tautasdziesmās.
LTdz 14580
Devu, devu Ūsiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu gaili sarkan’ seksti,
Ar visiem nadziņiem.
LTdz 14579
Tā es došu Jurģītim,
To jau sen apsolīju:
Mucu alus, cepli maizes,
Melnu gaili, tītariņu.
Jurģus kā sējas sākuma laiku pazīst daudzas tautas. Latvijā no sakņaugiem kāpostu dēstus sēj vienmēr Jurģa dienā, jo tad tie augot tīrām galvām un saknes neēdot tārpi. Jurģa dienā jāstāda arī sīpoli, jo tad tie ir ražīgi.
Daudzos ticējumos redzami arī zināmi akti, kas vēršas pret vilkiem.
Jurģa rītā nevienam neredzot sasien mīstekles (paisekles) ar trim jaunām linu auklām un pie ikkatra mazga piesaka klāt: "Tu nevienu jēru vairs nekodīsi." Ja tā dara trīs reizes, tad vilks neiet pie lopiem. (LTT: P. Rīmanis, Krimulda. Bīlenšteina man.)
Jurģa dienā vilkam jāaizsien mute, lai vilki aitas nekostu. Rītā priekš saules divi cilvēki aiziet pie paisītavām. Viens sien ap paisītavām valgu, otrs prasa: "Ko tu tur sien?" - "Vilkam muti sienu." Tā sien un prasa deviņas reizes, tad vilkam mute ir aizsieta. (LTT: A. Zvejnieca, Lubāna.)
Ja gribējuši, lai vilks nenes aitas projām, tad Jurģa dienā sasējuši mīstīklas ar valgu. Vilks tad izskraidījies pa aitu pūli, bet nevienu aitu nav varējis aiznest. (LTT: E. Krastiņa, Naukšēni.)
0
0
Šodien Jurģu dienā nejauši atcerējos nesenu diskusiju par vārdiem... Ne visai labvēlīgas atsauksmes par JURA vārda nēsātājiem. Žēl, ka šī diskusija jau slēgta
http://www.tauta.lv/forum.php?do=thre...8&sid=1
http://www.tauta.lv/forum.php?do=thre...8&sid=1
0
0
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2024
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni