Tos ,kas dodies prom tuvākā laikā,diez vai par laimes meklētājiem īsti var saukt.
Daudzi brauks aiz izmisuma.

laikam pareizi ir-dosies

un daudzi paliks, lai neizpīīīī... īpašumus.

nu jā... ,bet to zemi uz maizes neuzliksi

Lūk, par īpašumu man vislielākā sāpe. Es varētu pārdot par mazām naudiņām visu un apceļot pasauli. Bet es paskatos uz vectēva ozoliem un liepām. Un man paliek tik žēl. Laikam Blaumaņa Indrānu ietekme ir pārāk dziļa.          

Ai mīļie. Mēs te sēžot nezin kāpēc iedomājamies, ka citur krīzes un bezdarbs nav? Var braukt, protams, prom un nēsāt podus vai strādāt darbu kas gada laikā sačakarēs veselību... Var atrast arī labāku darbu, bet tad ilgi un dikti jāmeklē. Tie laiki, kad varēja aizbraukt un sākt strādāt ir pagājuši. Diemžēl.

Ostella, tomēr pietiekami daudz to valstu, kas šobrīd ir stipri cerūigākas nekā bāleliņu Latvānija, -- tajās vismaz maksā, kaut nedaudz, -- un turieniešu nedaudz ir pulka vairāk nekā mūsējo nemaz... Tikpat diemžēl.

Labāk būt pirmajam pagalmā nekā pēdējam galmā...
Vai arī labāk būt pirmajam nekā būt labākajam...
Nauda bija un nauda būs, bet tagad viņas nav!
Un tomēr - vajag tik rakt! Nu kaut kā tā. Vismaz no rīta.

Nezinu,bet negribu un laikam arī tā nedarītu.kādam arī jāpaliek šeit.Arvien biežāk iedomājos kā mani varētu sākt neieredzēt tajā zemē, tāpat kā mēs te dažas tautības,kuras iedzīvojušās savā laikā labas dzīves meklējumos.Ja tev ir sava Dzimtene,tad jāprot to mīlēt gan priekos,gan bēdās.Ha-ha,sanāca gandrīz kā pie altāra.Bet vai tā nav?Tad jau no lauleņa arī jāmūk ja nespēj nodrošināt zelta pili.   

Manuprāt, aizbraukšanu nopietni var noteikt atbildība par apgādājamajiem. Ja tā ir laime, tad jāmeklē tur, kur ir iespējas, atteikties no iespējām ir (arī) gļēvums. Ja iespējas var atrast te, tad, protams, jāturas. Tomēr gribētu sagaidīt kaut šonedēļ vienu dienu, kad galvenā publisko sarunu tēma būtu nevis politkrēslu bīdīšana, bet gan darbs, darbavietu nodrošinājums, nevis slēpta polit"elites" pašsaglabāšanās. No iepriekšējiem gadiem iekŗatās rezerves kaut drēbīšu un čību veidā, beigsies -- pat, ja izdosies apmaksāt siltuma u.c. komunālrēķinus. Par zelta pilīm runāt tagad ir tikpat konstruktīvi kā par prinču pulkiem balto zirgu jātniekarmijā.

Neemu kompetenta politiskajos jautājumos,bet nezinu kāpēc man liekas ka vajadzētu salasīties visas mūsu zemītes lielajiem un parunāties aiz kam ir radusies šī pasaules ekonomiskā krīze,atrast to ķirmi un risināt šo problēmu.Tā bēda jau nav tikai Latvijā,mēs tomēr esam saistīti cits ar citu.

Jums te visiem ir starptautiski atzīti sertifikāti vai uz strojkām esat sataisījušies?


:)

Un kur nu skries tagad,uz valstim,kur pashiem gruti?   Ar savu 3 klashu izglitibu      

Skumji būt ilgi projām no mājām..es dažas nedēlas izturēju... sirds tik un tā jūras krastā- dzimtenē.

Esmu dzīvojusi citur..un ja tagad būtu iespēja, atkal aizbrauktu    un , kas tur ko čīkstēt, ja sagribas uz Latviju- nav jau viduslaiki, iesēdies lidmašīnā un apciemo visus draugus, radus- paraudiet kopā   

Katram jau savs,jaunībā var arī stjuartes lomā iejusties... manā darzā puķes nezālēs ieaugs un mauriņš būs izpūris...

Nu tā - uz dullo, ar pauniņu uz pleca, nezinot kur galā nonākšu un ko darīšu,laikam tomēr neesmu gatava.
Nopietnas iespējas gadījumā - cieši apsvērtu.Bet tai jābūt ļoooti daudzsološai iespējai.Vismaz manā situācijā.

Ir jau gadījumi ,ka sola rozes    bet reāli var nokļūt slazdā:)))

Nu šis ir visbiedējošākais apstāklis, kas ir par labu palikšanai.
Varbūt situācijā - kad nav ģimenes, darba, mājdzīvnieku un kad jāriskē tikai pašam ar sevi pat slazds var izrādīties laba skola un ieguvums, bet kad esi apaudzis ar visu minēto, tad gribas piedomāt .

... padomāt vajag... citādi gadās, ka viens solis... un dzīve pagriežas pa 180 grādiem... jāatceras, ka katru mirkli stāvi uz krustcelēm... kā pasakā ,pa labi iesi... pa kreisi... vot i izvēlies pareizo virzienu... ar prētu... bet citreiz ieklausies sirdī...