Vienkārši-meditēšana/ pagātnes sārņu izdzēšana sevī ! ..aha-vienkārsi gan-tik ļoti rerais no mums to vienkāršumu izpilda:))

Tā ir viena baigā lieta, šādas bailes. Ar tām var sevi aizdzīt līdz trako mājai... psihologi, manuprāt, tās sauc par frustrācijām, bailes no tā, ko nezin, kas patiesībā būs un kā būs. Bija laiks, kad satraucos par visu, katru sīkumu saasināju,sataisīju trakākos scenārijus kā varētu būt un ņēmos ar baidīšanos. Patiesībā jau vairāk tās ir tikai domas. Ja reāli dzīvē ir kāda stresa situācija, tad kaut kā tās bailes aizmirst un iet tam visam cauri. Tieši tā, iet cauri dzīves piespēlētajai situācijai, jo nekur jau neliksies, baidīsies vai nē. Man sanāk, ka, ja ir piedzīvotas patiešām lielas bailes,saistītas ar dzīvību, tad visas citas, kas ikdienas sakarā vairs neliekas nozīmīgas, un tiešām mierīgi to var uztvert. Ja gribas riktīgi pabaidīties, tad labāk uztaisīt kādu ekstrēmu izklaidi/izlec ar izpletni, piedalies rallijā/, izbaidies no sirds un liecies mierā.
Palikt kaunā? Tas, kā bailes no "’ eksāmena". Gala beigās,var jau arī pasmieties par sevi, bet arī jau sanāk, ka baidies no tā, ko citi domās par tevi, kaut gan to nemaz nevari uzzināt. Atvērtības trūkumu saistu ar pašaizsardzību, nav pierasts, ka cilvēki var būt labi. Un, cilvēks,kas sevi ar visu šo lieki nenomoka, tiešām var būt mierīgs un daudzmaz brīvs.

Bailes ir ļoti slikts padomdevējs un ne vienmēr cīņa ar to ir efektīva.Roze-tu vari pati izvēlēties,kam atvērties,kam nē.Ko par tevi domās-domās abos gadījumos,tā viņu problēma.Mums nav sevi jāpiesārņo ar to.Piekrītu bēdam-meditēšana laba lieta,bet nav tik vienkārši praktizēt,daudz jāstrādā pie tā.

bailes cilvēku pasargā.

Daļēji varētu piekrist tev, haijama,bet cik esmu to izbaudījusi dzīvē,tas nav nekas patīkams un ilglaicīgi nevar produktīvi darboties.

Es gan uzskatu,ka nebaidīšanās ir diezgan utopiska parādība. Cita lieta ir kā kurš ar savām bailēm tiek galā,valda vai nevalda pār tām... Cik lielā mērā tās valda pār cilvēku. Savā būtībā bailes ir tikai viena no emocijām,kuras izjūt cilvēks.
Arī es baidos no dažādām lietām un parādībām,bet šeit laikam vairāk darbs psihoanalītikim,kurš prastu to izskaidrot labāk kā es pats    Tāpēc neredzu jēgu tagad uzskaitījuma formā sākt visu pieminēt (un arī tās varbūt ir bailes no kaut kā    )
Bailes nekur nepazudīs,tās sargā un stimulē.

Bailes cilvēku ierobežo!

Bailes ir visiem normāliem cilvēkiem. Ir psihiski slimie, kam to nav. Un ir iracionālas bailes, tās jāārstē   

Var piekrist te izteiktajiem viedokļiem-gansargā ,gan stimulē,gan ierobežo.Bet ,ja izdodas kaut vienu tādu pārvarēt,kāda fantastiska sajūta(es piem.,runāju par bailēm no augstuma)

zini, adata, man tiešām nav nekādas fantastiskas sajūtas, kad izdodas pārvarēt savas bailes no augstuma, darbs tāds, ka dažreiz ir jākāpj gribi vai negribi. tad, kad tiec lejā drīzāk ir milzīgs atvieglojums.

Frustrācjas liekas nodara mums lielāku ļaunumu nekā bailes no kāda apstākļa vai faktora. Un ne pa velti frustrācijas rodas, jo noniecinājumu, ņirgāšanos un nopēlumu apkārtnē dzirdam vairāk kā atbalstu un iedrošinājumu.    

Man gan rodas,arī atvieglojums.Jā,nedzirdam bieži to atbalstu,bet varam paši to dot citiem.

It kā jau uzskati cilvēkam nemainās par bailēm, bet iestiprinoties daudz kas mainās un kļūst bezbailīgs, pārgalvīgs - pilnīgi savādāks cilvēks. Varbūt to pašu var arī skaidrā panākt ar prātu - pārvarēt bailes?    

Hmmm, baidos - ka maniem mīļajiem un tuvajiem varētu iet slikti! Baidos, ka dzīvē var būt situācijas, kad kādam kļūstu par pienākumu dēļ savām psiholoģiskām vai fiziskām nespējām, jo nekad nezinām, kas ar mums var notikt pēc minūtes...
Tā kā mīļie - 3X pāri plecam, lai esam veseli, stirpi un kaut cik loģiski domāt spējīgi :)))))))

Bet savā ziņā - Minka 7 - kāpēc Tev inetersē no kā citi baidās?    

Ir bailes, kuras var pārvarēt - piemēram, trīcošas kājas, kad jāuzstājas auditorijas priekšā, ja tas ilgi nav darīts. Jo tās ir nevis bailes, bet nedrošība - vai sanāks gana labi. Taču esmu dzirdējusi, ka ir cilvēki, kuriem ir citādāk, ka patiešām sažņaudzas kakls un nevar pateikt ne vārda.. un šo sajūtu nevar dabūt prom, lai cik reizes mēģinātu.
Tāpat kā bailes no augstuma - varu sevi piespiest uzkāpt kādā skatu tornī, bet ..daudz labāk jūtos, kad atkal esmu lejā.
Bet bailes man ir tumsā vai svešā vietā, starp svešiem cilvēkiem, par kuru nodomiem neko nezinu..kaut vai tādēļ, ka gribas vēl dzīvot ilgi, ilgi :))

tā pa īstam no vardarbības, dzērājiem... un no tekoša ūdens zem manis... ja kāpju kalnā un zem akmeņiem kūst un burbuļo... viss, es sastingstu, pa nedrošu laipiņu, tiltiņu pāri upei esmu gatava rāpot rāpus...

... no augstuma...
... no tā,ka būs,iespējams,jāmirst vēža sāpēs...

... laikam... vairāk... no cita nekā nebaidos...
ak,jā - no cietuma... arī no tā neviens nav pasargāts...    

      jēziņņ.. no čūskām   

nu..tad vēl no žurkām... , bet reiz žurka no stūra pie durvīm uzglūnēja cālīšiem, es saņēmos un ar dakšu nodūru,pareizāk piedūru, pēc tam gan šī tā spiedza, ka es visu dienu kāpaļāju ārā pa logu, kamēr pārnāca vīrs... tas bija brrrriesmīgi    

Saplusojot kopā iepriekš sacīto Ja saglabātos portāls, teksti un profili līdz tam brīdim, kad Braiduča bērns sāks prast lasīt, tam arī mati saceltos stāvus par mammuča sarunāto. Jo nav jau runa tikai par porno bildēm. Teksti te daudz biežāk ir stulba pornogrāfija.
Šāds teksts bija tai deaktivizētajā ziņā 09.02.2009. - 11:40:37. Tagad palikuši tikai savstarpējie slavinājumi. Izrauti no konteksta. Tauta nevar saprast kopsakarības. Tādēļ ieliku atkārtoti.
Bet vispār- nu vai nav feini? Vai tas nav labs piemērs? Katram pornobilžu licējam jau arī šķiet, ka tās ir labas, gaumīgas un erotiskas, nevis seklas un prastas. Tāpat arī te. Kamēr runāts tiek vispārīgi, tautietes tēlo puritānes un matronas. Ja kādu piemin konkrēti, izrādās, ka tomēr tā var, tā drīkst un tas ir pat labi un apsveicami.