... izteikumi vakardienas diskusijā par esot bijuši skarbi, ciniski, stulbi, esot dziedājušas ciniskas lakstīgalas.

Ir doma par pašu atbildības pastiprinātu nepieciešamību. Vai jābūt atšķirībai valsts un līdzcilvēku attieksmē pret invalīdiem, kas savā invaliditātē nav vainīgi, un starp tiem, kas savu invaliditāti ieguvuši savas vainas dēļ, ikdienā velkot līdzi arī līdzcilvēkus visu atlikušo mūžu? Vai bezatbildība pret savu ķermeni nekļūst par egoismu un nekritisku cinismu, pieprasot visu un visur vienīgi no valsts, radiem, kaimiņiem. Brutāli vēl to dēvējot par palīdzēšanu?!

Ir pietiekami daudz iemeslu, lai cilvēki būtu slimi un mazspējīgi NeSavas vainas dēļ, -- tiem taču valstij tā kā būtu jāpalīdz, pat valsts pienākums ir to darīt, ja nav aiztasīta bedre uz valsts ceļa, cilvēks, nepārsniedzot ātrumu, tur iebraucis, avarējis un nu nevar tikt no kruķiem vaļā, jo ratiņkrēslam naudas nepietiek. Kāpēc jau kristietības pirmsākumos bīblisko tekstu autori nosodīja pašnāvniekus? Lai mazāk bezatbildības būtu. Katru dienu pa spalvai glaudīt un tikai valstiski apmaksāt tos, kuri sevis sakropļošanā paši līdzdalīgi, -- arī! -- diez vai ir pareizi. Jo, manuprāt, pietiek jau to, kurus kropļu citu bezatbildība.
Tikko, ceturtdiensvakarā pirms nedēļas, kādā Rīgas dzīvoklī "firmas meistari" par saimnieka naudu samontēja mēbeļsienu, vienu un gar visu virtuves sienu. Paņēma naudu, aizbrauca. Nākamajā rītā 30-gadnieks saimnieks nolēma uzvārīt tēju: i sev, i sievai un servēt brokastis pie gultas. Atvēra durtiņas, konstrukcija nobruka pār viņu, izkrita un plīsa stikli, sakapāja abu roku apakšdelmus. Asiņu jūra, ātrie & neatliekamie. Slimnīcā -- šūšana. Pēc narkozes cietušā tēvs dēlam pieprasa parādīt roku. Īkšķis kust tikai vienā virzienā. Tēvs datorremontētājs, sadzīves tehnikas pārdevējs utt., arī bijušais L-izlases vieglatlēts ar attiecīgu nojausmu par anatomiju: dzīsla pārcirsta. Dēls pretī: dakteris teica, ka viss kārtībā, apskate pēc 2 nedēļām. Pēc 2 nedēļām glābjams vairs nebūtu nekas. Rezultā tika sacelta lietišķa trauksme un pirmdienas vakarā Gaiļezera mikroķirurģijas centrā Dr. M.K. & Co visu glābjamo bija izglābis, atteicās no jebkuras pateicības, arī vārdiskās: "Kolēģi uzņemšanā nebija pamanījuši... " Plaukstai mazs, glīts ģipsītis. Pēc mēneša -- rehabilitācijas sākums, ar roku būs rūpīgi & sāpīgi jāstrādā... Cietušā ģimenē ir pusotrgadīgs mazulis... Atkārtoju: svaigs, šā gada, notikums...

Kolēģi, jūsu pārspriedumi, pieredze, secinājumi, prioekšlikumi, emocijas?