Tu man piedod, bet es nezinu kas ir Priedītis un netaisos interneta dzīles meklēt ziņas par viņu. Piedod... blonda mājsaimniece esmu. Par to saticību ģimenē es vairāk domāju Tavu draugu Nilu. Ka, neatkarīgi no notiekošā, viņš tik galā ar visu
Nu, atomos dalīties, domāju, nevajag, bet sabiedrības pamatā ir šūniņa, ģimene. Kā kādreiz teica Tev simpatizējošie biedri.
Bet, par ceriņiem prieks. Man pie mājas ceriņš tā sakuplojis, ka ar sanāk jau pie loga zari. Kā atver logu, tā tāāāāda marža.
Vecos laikos jau ceriņus daudz stādīja. Man velomaršruts katru dienu sanāk pa ielu kur rindā ir ceriņi. Un ceļa otrā pusē liepas. Tā kā, smaržos visu vasaru.
Saudzē sevi, jo tagad laiks nav īsti lāgā un pilnmēness arī. Ļoti daudz cilvēkiem švaki kļūst. Nevajag šādā laikā dārzā strādāt.
Un tad jau vairāk laika paliek ko veltīt saviem mazajiem atomiņiem un citu tautu analīzei un domām par asimilēšanos.
Kā jau reiz teicu - domā puis, domā! Un rīkojies. Dzīve ta rit.
Un dzīvot zemē kurā neesi laimīgs ir viena traka padarīšana.
Eh! Epilogs labi sanāca. Un tā pēdējā frāze... tik, pacilāti.
Mož jāiet kaut ko blogā ierakstīt