Kritika man nav tiikama. Lai gan ir cilveeki, kuri kritizeet prot iedvesmojossi un tiikami ))). Un interesanti, ka tad ja mani kritizee nepamatoti, tad to uztveru ar smaidu, bet ja pamatoti, tad tas mani "besii", lai arii reizeem neizraadu. Jo ir jau taa, ka visbiezzak pati apzinos to, par ko mani kaads kritizee, bet te veel kaads to pastiprina.

Pozitīva kritika/ negatīva kritika.
Konstruktīva vai bezjēdzīga.
Pelnītā vai nepelnīta.
Pozitīva, protams, veldzē sirdi. Negatīva- ja pelnīta un konstruktīva, nepatīk jau, protams, bet tas ir vajadzīgi, lai notiktu izaugsme, lai būtu iespēja mainīt.
Negatīva nepelnīta diezgan ilgi var nepatīkami grauzt.

Daudz kas atkarājas no tā, kā to kritiku pasaka. Ja mierīgi un korekti, nekādu problēmu, ja bļauj virsū un izsaka indīgas piezīmes, protams, ka spuras gaisā.

Nepatīk kritika. Vairāk patīk- klau, būtu bijis labāk, ja mēs būtu izdarījuši tā un tā (Tu būtu izdarījusi tā un tā), kā mēs šo varētu labot. Pati arī cenšos pie kaut kā tāda pieturēties. Ne vienmēr, protams, sanāk. Un vēl- domāju, ka jābūt atbilstošai proporcijai- ja cilvēks 90% dara pareizi un 10% kļūdās, tad vajadzētu 90% būt labajiem vārdiem un tikai 10% aizrādījumiem vai ierosinājumiem.

kā kuru dienu..labajās vienalga, bet ir dienas kad nenāc klāt..kur nu vēl ar kritiku

Kritiku uztveru diezgan sāpīgi, jo cenšos visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas..tiešām..tiešām! Gadās jau, ka kaut kas nesanāk, un tad, ja kāds aizrāda-jā, es pārdzīvoju!

reāli, man šķiet, esam ideāli teorētiķi, bet švaki praktiķi. varam te, protams, teikt, ka blablabla pozitīvi/adekvāti utt uztveram kritiku, bet praktiski automātiski nostrādā pretreakcija.pat tad, kad ar prātu saprotam, ka kritika bijusi objektīva. jā, piekrītu tam, ka ir no svara, kā kritiku izsaka.
kritika man nepatīk
neobjektīva kritika tracina
nepatiesa kritika besī totāli
īpaši situācijās, kad neesi aci pret aci, bet, piemēram, kā šeit-tautā.
tu rakstirakstiraksti, pierādipierādipierādi, a tevi kritizē.
laikam sskolotājas daba vai mana daba liek daudzās sitācijās pierādīt savu patiesību par katru cenu tad, ja es zinu, ka tā ir patiesība

Man ir vairāki momenti, kas stipri ietekmē šo.
1. Īstie vārdi, ko iebilst, oponēt vai pierādīt atnāk par vēlu. Laikam kakls garš.
2. Es ilgi sevī sāpu un vāros par sliktu sev adresētu pateikto. A ja vēl nepelnīti, tad vispār...
3.Ir tomēr dzīvē bijuši gadījumi, kad pēc laika izdomāju, saprotu, piekrītu un pat atzīstu un to pasaku. Tas vieš cerību.

Pozitīva kritika taču ir kā kompliments.
Forši, ja var kritikai izmantot "paslavē-pajautā-piedāvā" sistēmu.
Bet, ja kritiku kritizētājs uztver tikai kā visa negatīvā atrašanu, tad ir ļoti nepatīkami.

Lizettt, es tev varētu pateikt-kā to sauc! Tas ir ’’teicamnieces sindroms’’..., es pati ar to slimoju, tikai vieglākā formā! ... un velkas līdz no bērnības...

varbūt arī esmu sindromēta, sol!

Nu nepatīk jau tā kritika, protams, ka nepatīk. Tad pēc tam ir dusmas uz sevi, bet nu atkal ir iemesls saņemties un izdarīt labāk.

ir kritika un vienkārši nolikšana, ko pat īsti par kritiku nevar saukt.

Ja jāizvēlās aizmugurisku šausmināšanos, vai teikšanu pa tiešo, vienmēr izvēlos otro. I attiecībā uz citiem, i man ja pasaka. Un jā, vienmēr jau pastāv pateikšanas iespēja ieteikuma formā. Pat nekritizējot un nekomentējot esošo.

Diskusija liek aizdomāties )).

labi, ka mani nemaz nav par ko kritizēt - gaišais tēls latviešu literatūrā!

Jā, Svilpi, pasaku tēls.

Kāpēc kādam kas jāpierāda? Lai tak domā šķērsām.

literatūrā, svilp? a varbūt ornitoloģijā?

Jā, Svilpi. Un ja arī ir par ko... mums tas nav zināms.