ui, cik dažādi dažādos laikos gājis, pa dažādiem kantoriem staigājot.
Jauns puika būdams, apmulsu, kad aizgaldā sēdošais klerks pēc abpusēji neveikla sākuma nikni jautāja "Vai esat gatavs sarunai ar mani?" (ja godīgi, abi nebijām gatavi konstruktīvai sarunai).
Tik pēc pauzes izdabūju, ka sarunai ar Romas pāvestu patiešām neesmu gatavojies... (tas bija aukstāk un augstāk stāvošā kantorī par manis pārstāvēto).
Vēlāk jau iemanījos (bet ir nācies uzjautāt "vai šeit kāds speciālists arī ir?"), arī klerku attieksme ir stipri mainījusies.
Sen nav jābrīnās, ka izej no kantora,
ar pirmo reizi nokārtojis savu taisno vai ne tik taisno lietu (un nav pat nācies pielietot ieroci: "kāda jums skaista blūzīte... ").