Speciāli beatai
" Senāk gredzens ziemeļu tautām, slēdzot laulības, kalpoja par važu aizvietotāju, kas pārvērta sievieti par vīrieša īpašumu. Angļu līgavai kāzās gredzenu pasniedza uzmauktu uz zobena asā gala. Melnkalnietei teica: kura gredzenu tu uzvilksi, tam arī piederēsi. Starp citu, dažās klejotāju tautās bija paraša, kad vīrietis, lai neļautu savai iecerētajai aizbēgt sasēja viņas kājas pie potītēm ar salmu gredzeniem. Vēlāk, neizturīgās salmu «važas» aizstāja ar ādas, bet vēl vēlāk smagiem akmens gredzeniem.
Romieši šai tradīcijai piešķīra tīri nosacītu raksturu: savas iecerētās viņi «iezīmēja» uzvelkot viņu pirkstos gredzenu: sākumā no dzelzs, vēlāk no zelta. Vēlāk šo tradīciju kanonizēja baznīca, kas piesavinājās sev tīri pilsonisko laulību tradīciju.
Pēc XV gadsimta likumiem, līgavainim sāka vilkt dzelzs gredzenu, kas apliecināja viņa spēku, bet līgavai — zelta, kā viņas maiguma un nevainības simbolu. Vēlāk, sākot ar 1775. gadu baznīca nostiprināja vīriešu dzimtes pārākumu un sievas pienākumu, kalpot viņam, vīrieša gredzens kļuva zelta, bet sievietes — sudraba, turklāt tas bija jāuzmaic pirkstā, cik dziļi vien var, pretējā gadījumā «sieva pārņems varu pār vīru».
Taču ar laiku šo noteikumu pārstāja ievērot. Līgavainim un līgavai gredzenus sāka vilkt pirkstā, izgatavotus no viena un tā paša metāla, un sāka tos saukt par laulību gredzeniem. Tradīcija nēsāt gredzenu uz kreisās rokas zeltneša arī visai sena, kas, tāpat kā laulības gredzens, saistīta ar māņticību. Gadu simtiem uzskatīja, ka šajā pirkstā atrodas vēna, ko sauc par «Vena Amoris» un tā iet taisni uz sirdi.
Skaidrs, ka šodien zinātnieki ir pierādījuši, ka tādas vēnas nav. Bet zeltnesis tika izvēlēts tāpēc, ka ir pats uzticamākais pirksts no visiem desmit pirkstiem, jo ir vienīgais pirksts, ko nevar iztaisnot atsevišķi no pārējiem, citus var. Bet no saliekta pirksta gredzens visdrīzāk nenokritīs.
Senos laikos laulības gredzenu izgatavoja kā «īsto mīlētāju mezglu». Tie bija divi gredzentiņi, kurus varēja sadalīt: vienu no tiem saderināšanas laikā iedeva nākošajam līgavainim, otru līgavai. Kāzu dienā tos vajadzēja savienot vienā laulību gredzenā.
Slikta zīme ir tā, ka laulību ceremonijas laikā gredzens nokrīt un tikai cilvēks, kas vada ceremoniju, drīkst to pacelt, citādi jaunlaulātajiem nebūs dzīve, bet vienas mocības. Slikta zīme ir arī tā, ja pēc kāda laika vīrs vai sieva pazaudē savu gredzenu. Lai izbēgtu no lielām nepatikšanām, vīram sievai (vai otrādi) ir tūlīt pat jānopērk cits gredzens, jāuzmauc uz pirksta un jāpasaka tie paši vārdi, kas ir teikti pie altāra. Pretējā gadījumā, pēc sena ticējuma ģimenē var ienākt nāve.
Tiek uzskatīts, ka uzdāvināt kādam laulības gredzenu ir tas pats, kas savu dzīvi uzdāvināt. To nedrīkst nevienam atdot, citādi starp laulātajiem nemitīgi notiks strīdi un nepatikšanas.
Ja laulību gredzens ir tā nonēsāts, ka ieplīst vai vispār sadalās gabalos, tas pareģo vīra vai sievas nāvi. Ticēja arī tam, ka tas nomazgāsies lietus ūdenī ar zelta gredzenu uz pirksta, tas būs bagāts.
Laulību gredzenus izmantoja arī mīlestības pareģošanā. Ja meitene gribēja uzzināt, vai viņa apprecēsies, viņai vajadzēja ieliet glāzē ūdeni no strauta vai upītes, kas tek uz dienvidiem, pēc tam aizņemties laulības gredzenu no sievietes, kas dzīvo laimīgā laulībā, un pakarināt to pašas matā virs glāzes ar ūdeni, saspiežot matu starp kreisās rokas lielo un rādāmo pirkstu. Ja gredzens pieskārās glāzes malai, tad meitenei bija lemts palikt vecmeitās. Ja gredzens sāka ātri griezties, viņa apprecēsies. Ja gredzens griezās lēnām, tad viņai nāksies precēties divas reizes.
Cita buršanās bija šāda. Vecgada vakarā glāzē bija jāielej ūdens jāielaiž tur precētas sievietes laulības gredzens. Pēc kāda laika gredzenā noteikti parādītos nākošā vīra seja. "
0
0