"Neesmu gan novērojis publiskajās diskusijās nezkādus tur superlielos žults izvirdumus.
Ir daži sīki, smalkāki vai mazāk smalki uzbraucieniņi, gaumīgas vai mazāk gaumīgas rupjībiņas - tas gan.
Be
t lai to uzreiz uztvertu par tieksmi citus mācīt kā dzīvot? Pārāk skaļi teikts." (c vidvuds)
parakstos zem šie vārdiem.
Redzu, ka leduspuķe ir iebildusi. Viņai ir tādas tiesības, resp. tiesības uz savu viedokli, tāpat kā uz savu, atšķirīgu sāpju slieksni.
Un tāda jau arī ir šo publisko sarunu būtība:
A. saka - šodien sasniga smaržīgs sniegs.
B. - es gan nejutu, ka smaržotu...
C. - man liekas, ka te no kāda smird! cūka!
D. - sniegs vispār nevar smaržot. Idioti!
E. - man arī likās, ka smaržoja! Tas gan ir tikai mans personiskais viedoklis.
F. - man ir garda kafija, kurš piedāvās kotletīti?
Gluži vienkārši katram savs deguns, kam jūtīgāks, kam mazāk, kam neadekvāts, bet citam pie kājas sniegs un tā smaržošana, jo viņš ir atnācis paēst.
Vot.
(piekusu)