..ļoti prozaiski..vakar (cik prasti, vai ne, jo smalkais tonis tak paredz teļļuku neskatīties)-kādā raidijumā noskatijos sižetu (gan jau ne es vienīgā), par kādu 9 bērnu ģimeni...
Nu tā... pa tiešo...
Kas neredzēja, ieskatam, lai saprastu par ko runāju-filmēšana, cik noprotu, pašu izsaukta, tātad, gaidīta.
Filmēšanas grupai durvis atver nenosakāma vecuma sieviete... priekšā viens zobs, krūšturis kā tāds acīmredzot nav pazīstams..jo krūtis apspīlētā kaut kādā apģērba gabalā, samērā plānā, nokarājas līdz jostasvietai..skats vienkārši atbaidošs..
Parādot mājas iekšieni..paveras segu un spilvenu kalni..kaut kādas sakrautas guļamvietas utt..
saruna... viss ir slikti, nekā nav, neviens nepalīdz utt.
sarunājoties filmēšanas grupai ar vietējiem iedzīvotājiem, kaimiņiem... izskan doma- daudz kas būtu ģimenē citādāk, ja paši pakustinātu rokas, iesaistītu jau pietiekami lielos bērnus..savāktu..sakoptu utt.

Ko gribu pateikt..un par ko parunāt?-
Ta vienkārši, nežēlīgi un tieši- kāda velna pēc laižam pasaulē bērnus, kuriem jādzīvo šādā vājprātā, jāskatās nejēdzīgā  dzīves modelī, pavisam noteikti jāizjūt diskomforts, vienaudžu izsmiekls(bērni ir nežēlīgi)...
Manuprāt, pirms vairosimies kā truši(sorry), vispirms padomāsim, vai spējam saviem bērniem radīt cilvēcīgus dzīves apstākļus..dot kaut cik pieņemamu bērnību ..
Principā... man šādas ģimenes izsauc nevis līdzjūtību... bet naidu pret to vecākiem..
Tas ir noziegum pret bērniem!

Zinu... tūdaļ dabūšu pa muti..jo  "ai un vai..tā tak mūsu nākotne... bērnus vajag ..jo vairāk jo labāk"..
Es gan par ģimenes kvalitāti... nevis kvantitāti..