- Meitenīt, kādi ir jūsu plāni šim vakaram? - Viņš vaicāja, sparīgi nodemonstrēdams savus bicepsus un atliekto mazo pirkstiņu muskulatūru.
- A aiz ko jūs tā jautājat? – Viņa atbildēja, pagriežoties iesāņus un nevilšus novelkot blūzīti, lai viņš varētu ievērtēt viņas krūšu izmēru.
- Vienkārši interesanti, ko varētu darīt šajā brīnišķajā vakarā tik apburoša būtne, - Viņš izsvieda komplimentu un izvilka metrmēru: – 75 C ?
- D! – Viņa bikli piesarka un parādīja zīmīti pie krūštura lencītes.
Viņš atzinīgi nosvilpās un nodemonstrēja pāris elegantus boksa paņēmienus, neskatoties uz trolejbusa vadītāja vārgajiem iebildumiem.
Viņa ievērtējoši paklikšķināja ar mēli un uzmanīgi nolaizīja viņa vaigu, lai viņš varētu novērtēt iepīrsingoto sudraba skeleta galvu mēles galā.
- Hmm…lati divdesmit pieci? – viņš vaicāja, izvilkdams lupu.
- Piecdesmit! Komplektā ar ribām un gūžu kaulu!- viņa dižmanīgi nomurrāja, koķeti norādot uz saviem auskariem un nabas pīrsingu.
- Kūūūūl! – Viņš noelsās un nodemonstrēja savu tetovējumu - ērgli uz kreisā gurna. – Nu, tad par vakaru?...
- Ak, nu es droši vien kādu grāmatiņu palasīšu…, - viņa pāris reizes apgriezās ap savu asi un iesēdās špagatā, lai viņš var to labāk aplūkot.
- Es arī mīlu palasīt. Grāmatas pārsvarā. Dažādas. – Viņš nodemonstrēja savu pēdējās paaudzes mobīlo un nospēlēja visas polifoniskās melodijas.
- Forša truba! – viņa uzslavēja. – Man arī tāds bija … gadus divus atpakaļ. Tagad man ir cits. Bet numuriņš tas pats. 123-45-578, - viņa lēnām nodiktēja.
- Ar jūsu atļauju, es pierakstīšu, - viņš izvilka maku, izņēma pāris lielās banknotes un uz vienas no tām pierakstīja numuriņu.
- Uhh…ti! – Viņa iesaucās gluži netīšām atkailinot kāju un novilkto zeķi aptinot viņam ap kaklu. – Vakarā ar savu meiteni iesiet pastaigāties, banknoti izmainīsiet un viss…
- Nav man nekādas meitenes, - viņš parādīja pasi un pārlapoja plānotāju. - …vismaz šovakar… Nav ar ko patusēt pa vakariem. A jūsu puisis jums netraucē vakaros grāmatiņu lasīt?
- Esmu viena. Man arī nav ar ko pastaigāties. – viņa bēdīgi pavicina pie suņu pavadiņas piesieto lapsādu.
- Gribat pastaigāsimies kopā vakarā? – lūdzoši paraustot aiz diedziņa savu gaisa balonu zvērudārzu.
- Jā! Jā! Atbrauciet man pakaļ ar savu mašīnu! – Viņa paplīkšķināja plaukstas un vairākas reizes palēcās uz labās kājas.
- Man nav mašīnas, - viņš sadrūma. – Vakar pārdevu. Bet jaunu vēl neesmu nopircis. Lūk, ir pirkšanas – pārdošanas līgums.
- Nevajag, nevajag, - uzmanīgi pārlasīdama līgumu rindiņu pēc rindiņas kopā ar savu advokātu, frizieri un ginekologu, viņa attrauca. – Es jums ticu uz vārda. Bet varbūt neiesim nekur? Pasēdēsim pie manis mājās. Es dzīvoju viena. Trīsistabniekā. Centrā. Lūk, zemesgrāmata, inventarizācijas plāns un čeki par pēdējiem maksājumiem par kabeļtelevīziju.
- Stūra… - viņš drūmi noteica. – Un kabelis no kaut kāda šaraškina kantora.
- A es jums čībiņas iedošu, - viņa lūdzoši nočukstēja. – Un atstiepšu no kaimiņiem satelītšķīvi!
- Nu, labi…es noteikti atnākšu. Līdz vakaram! – viņš nostājās uz rokām, apmeta pāris salto un tiltiņā izkāpa ārā no trolejbusa.
- Vai kāds bik dīvains… - viņa nomurmināja pie sevis, sakārtoja lampas abažūru uz galvas un nospieda elektrības slēdzi. Trolejbusu piepildīja zeltaina gaisma un pasažieros ielija pārlaimīgs miers. Bija satikušās divas sirdis.
Resurs Te
http://prikol.i.ua/view/195211/ Tulkojums bišķi izpušķots, un arī nav mans, bet ir cilvēki, kuriem ir talants ;)