apsolūtas un absolūtas muļķības (par "ienaidniekiem" un "liekulību", riešanu un knābāšanu), sagaidāmas no iedomīgiem tipiņiem, kuri labprāt paši dominētu un citiem liktu atzīmes (ir pieredzēts).
Protams, ja jaunpienācējs ir interesants (ar tekstiem, protams), rodas vēlme palūkot, kas šim jaunajam lācītim vēderā, paskrubināt, lai izdabūtu vēl interesantus tekstus.
Bālģīmjus (šoreiz ne sejā, bet tekstos), resp. tēlus, kuri runā, bet neko nepasaka - neaiztiek.
Runas par knābāšanu un riešanu sāk tie jaunlācīši, kuri, kā izrādās, nav gatavi sava vēderiņa apskatei, kuru ņuhs, čuijs un poņa nav pateikuši priekšā, kas gaidāms, vai kuru pasaule gauži plakana...