Palasoties par helovīnēniem, rodas priekšstats, ka ir vairāku veidu ļaudis-vieni, kuriem ir gan priecīgi, gan ne tik priecīgi notikumi, un citi, kuriem arvien neveicās, vai arī viss rādās n o sliktās puses.Jau pašā saknē:)Lai kas tas arī būtu, bet vienmēr atradīs pie kā piesieties:)Un, mēs paši mēdzam būt dažādi, tad kāpēc gribam, lai bērni arvien būtu perfekti.Un man atkal vienīgās nelāgās atmiņas, lai gan arī to reizēm atceramies ar smiekliem un nebij tur dusmošanās no mūsu puses, bija viens latv.tautas(ķipa)tradīcijas piekopjošs bariņš ļaužu, kuri kopā ar bērniem(viņu virsvadītājas bija divas b-dārza audzinātājas), vārda tiešā nozīmē, iegāzās pa durvīm un trakā priekā joņojot pa telpām, kratīja deguna galā tur esošajiem, grozus ar jau citur samangotajiem našķiem, un visai nadzīgi kampa ko var pakampt no mūsu cienastiem.Nu un, vai tad man tagad vajadzētu skaļi stāsttīt, ka visi budēļi ir bezkaunīgi, neuzvedīgi un nekam derīgi, tikai tāpēc, ka bija viens, un vēl kādam varbūt otrs vai trešais šāds gadījums:)?Tāpat jau arī ar helovīnēniem-citi uzvedīgi, citi ne tik.Un vai tik te nesanāk, kā reaģē pats, tā atreaģē pretī.Vēl jo vairāk, ja vienā pusē ir pieaugušie un otrā sīkie.
0
0