Katrs dzīvo un "tais" laikos dzīvoja atšķirīgu. Mums, ģimenē, bija gana daudz sakaru iespējas. Tētis mums ar māsu ierādīja, kā ar sazināties ar diega palīdzību.
Paņem 2 sērkoku kastītes, izurbina caurumiņu un iestiprina diegu. Tad nostiepj un katrs savā galā runāun klausās uz maiņām
Kad jau bija pieejami ārzemju ražojumi, mamma mūs modināja ar bērnu telefonu (pirmie bija sarkani ar vnk pogu, nākamie bija pelēki... ar griežamu ripu!!) starpniecību. Kā es ienīdu to skaņu no rītiem!!!
Bet, kad jau bija pieejams īsts telefons, tad tētis vannasistabā ierīkoja klausuli. Ja kāds man pēkšņi piezvanīja, bet es biju vannā, varēju gulēt putās un sarunāties.
Šobrīd man nav tādu ekstru... man nav vannas
P.S. Oi, nupat tik pamanīju! Ceru, ka extras ir tās pašas kas manas ekstras. Citādi viss darbs vējā... rakstīju, centos