eu, tauta, stāsts nav par mani... bet par atmiņām, kad paralēles krustojušās ar tādiem cilvēkiem... lai gan, tāda nekam nekaitējoša slimībiņa, bet varbūt priekš cilvēka, kam tā ir, smiekli par to nemaz nenāk...

Tas viss atkarībā no kā esi iemācījies, ir kad tēvi dara bērnu klātbūtnē, ir mātes.Kamēr pa pirkstiem nav sadots, tikmēr slimība izvēršas plašumā.

..kaut kā neticās... to savādāk sauc...

nav tik vienkārši. nelīdz ne pa pirkstiem došana, ne arī kaunināšana. vienu reizi mūžā esmu tādu problēmu tuvumā redzejusi, nu, jāsaka viegli nebij ne tam puikam, ne viņa vecākiem.

Nu tad klāsti, ko esi tā 3x saskatījies!

Man jau liekas, ka macies vai nemacies, bet taa slimiba vai nu ir vai nav. Patiesibaa tie ir nelaimigi cilveki, jo taa ir psihiska novirze.
Ja Tu tiesham, Elizaabet, runaa par kleptomaniju.
Ja vnk par zagljiem, tad tur tik roku cirshana paliidzees .

Nosodīt tur nav par ko. Ja ir iespēja, vest pie psihot. vai kkadā atkarību grupā pierakstīt.

Man ir pazīstama viena kundzīte.Naudas nekad īpaši nav trūcis, bet kā tiek veikalā tā nagi sāk niezēt lai nospertu kādu štruntu.Ir pat vairākas reizes pieķerta.Bet nerimstas vienalga.Un man vēl radiniece skaitās
Ak jā.Kādreiz pat no restorāna galda piederumus mēdza nočiept.

A varbūt runa ir par vienas tautas mentalitāti? :)

kleptomānija ir slimiba, biezāk sastopama tieši starp cilvēkiem kam nekā netrūkst..
kaut ko čiepj adrenalīna deļ..

ir arī tāda mānija gulties veceņiem blakus un kad šīs aizmieg tā šņakt- iekšā gan

..tik nekā zogama tur vairs nav)

Draudzenes mammas kolektīvā bija viena feina(bez ironijas) kolēģīte, kura arvien no kafijpauzes, vai kādas lietas kārtošanas blakus kabinetā, arvien iemanījās kādu nieciņu paņemt.Un sarunā ar draudzenes mammu viņa atzina, ka ar prātu saprot, ka tā nedrīkst, ka nav labi, bet nespēj velmei kaut zīmuli, karotīti, saspraudi paņemt sev līdz.Nekādas vērtīgās lietas vispār netika aiztiktas, runa nebija par nozagtā vērtību, bet par vajadzību piesavināties pilnīgi vienalga ko.

sen, sen, kad vēl dzīvoju laukos, bija mums tur tāds skolas puika, kurš jau bērnudārzā sāka šos jociņus taisīt. mamma un abi vecakie brāļi cīnījās, kā mācēja, bet nekādi panākumi nebija. astoņdesmito gadu sākums, psihologi ar vēl nebija modē. puika dikti sirsnīgs un jauks. bet visu laiku kaut ko zaga. reiz, jau skolas vecumā, nokļuva slimnīcā. vienlaikus ar vienu no skolotājām. aizgāja pie skolotājas ciemos uz vinas palātu. mīļi un sirsnīgi papļāpāja, viens otram veselību savēlēja. puika izgāja no palātas, pēc īsa brīža skolotāja aptvēra, ka maciņš no atvilktnes pazudis. kamēr lēni mēgināja svempties augšā, nekāda jaunā vairs nebija, puika asarām acīs nāk atdot maciņu, sak, skolotāj, es goda vārds tā negribēju! abi samīļojas, pabrēc, sarunā, ka tas tik tāds pārpratums. noslauka acis, puika iziet. un skolotāja saprot, ka tas maciņš atkal ir nosperts...

Bērna klasē arī bija viens puisis, ienācējs no citas skolas.Tur mamma jau bija skolotājiem laikus izstāstījusi, vecākiem arī klases sapulcē tas tika pateikts, un ar bērniem izrunāts.Neērta situācija, bet tā kā visi zināja, tad nebij tik traki.

murminators | 24.05.2016. - 19:39:41

A varbūt runa ir par vienas tautas mentalitāti? :)

Ja runā par zagļiem, tad piekrītu.
Ja runājam par psihiskām novirzēm, tad šaubos gan.