Dižs mūžs...    

            

Skumji:((.

..vel viens dižs cilvēks aizgājis...    

ilgs un krietns mūžs

skumigi..ka to ar kuru mākslu esi uzaudzis vairs nav... diža dvēselīte bija un būs mūsu sirdīs...

es gan priecājos, cilvēks nodz’
ivojis krietnu dzīvi, nu atstaj savu ķermeni, un dodas atīstība pa spirāli, var būt vēl kādu reizi pardzims, kādā izcilā zinātniekā vai valsts vīrā!

par Sebra dzīvi ir vērts priecāties. un noliekt galvu un lielo paldies pateikt.

Skumji... liels maakslinieks aizgaajis... tagad tomeer tik dizhu talantu vairs nav...    

Paliek vellna kalpi un mērnieku laiki, lielmeistaram vairs nākotnes krenķi nebūs jāpiedzīvo... lai viegls ceļš pie zvaigznēm.

   Noliecu galvu...

Manas privātās atmiņas par Kārli Sebri. Reiz, pirms gadiem divdesmit nācās braukt vienā tramvajā. Stāvēju pieturā, transports jau bija turpat, turpat klāt, kad no tuvējā gastronoma izstaidzās vecs, sirms un stalts vīrs. Vienā rokā daudzcietis portfelītis, otrā- acīmredzot steigā somā ielikt nepagūts gabaliņš siera. Liels, liels, tumšs klasisks rudens mētelis, padilušām piedurknēm, bet tīrīgs un kārtīgs. Iekāpusi stāvēju un klusībā domāju- nu nepagūs, nu aizvērsies durvis večukam degungalā, nu aizbrauksim... Un nevilšus pastūmu savējo somu durvju šķirbā... varbūt zemapziņā cenšoties aizkavēt durvju nepielūdzamo aizvēršanos. Bet vadītājs uzgaidīja, večuks paguva, stalti iekāpa, viegli uzsmaidīja man un tad tikai sapratu... SEBRIS... Kā vīzija...
Lai miers viņa dvēselei.

Patiesi žēl...    

...

Sāpīgi...    Un tomēr dižākie un patiesākie cilvēki mūs atstāj cīnīties par to kam paši ticēja...

skaists bagaats muuuzs..   

un vinji tic, ka mees izciiniisim... ka speesim turpinaat iesaakto celju... bet, vai speesim?

:) arī gribējās pateikt personīgās atmiņas:
Dziesmu svētku gājiens..ar kolektīvu bijām nonākuši jau teju līdz pagriezienam uz Dailes teātri,kad viens no mūsējiem nosauca:Lai dzīvo Kārlis Sebris! ..un viņš norādīja uz malā stāvošo mākslinieku..uzķērām viņa saucienu, visi kopā to atkārtojām.. malā stāvošais pūlis pašķīrās, Sebra kungs tur stāvēja tāds liels un apmulsis:) gājām garām un viņam paklanījāmies un meitenes vēl pieskrēja un puķes iedeva:)
TAUTA viņu vienmēr ir mīlējusi... un domāju,ka arī izvadīs pēdējā gaitā ar cieņu...

Sirsnīgs cilvēks un liels Mākslinieks...

Pieminu ar klusuma brīdi un aizdedzu vienu svecīti ,lai vieglas smiltas...