Nu, bet kāds tad bija rezultāts? Ar ko izskaidrojama V. Vīķes-Freibergas un viņas pārstāvju izteiktā mazrunība par šo tēmu? Un kāpēc visi materiāli par šo tikšanos joprojām ir noslepenoti? Vienam no šīs grāmatas autoriem tika dota iespēja iepazīties ar atsevišķiem fragmentiem no ziņojuma par tikšanos, - nekādas kopēšanas, nekādas fotografēšanas, iespējams tikai ātri uzmest acis sarunas atstāstam. Un jāsaka, ka ātrumā pārlasītais dod pietiekamu skaidrību par īpašās slepenības iemesliem, - atreferējumā diplomātiski bija pateikts tas, ko kāds no V. Vīķes-Freibergas prezidentūras laika premjeriem sev neraksturīgi strupi, pat rupji raksturo ar šādiem vārdiem: „Viņa šajā sarunā pilnībā izgāzās. Viņa nebija gatava, turklāt neņēma vērā faktu, ka nepārvalda krievu valodu. Putins gan bija labi sagatavojies un tad viņš izdr... viņu par visiem jautājumiem – par naftas tranzītu, par krievvalodīgo jautājumu. Un viņa tur stāvēja un klausījās, kā viņš viņu tur strostēja. Pilnīga izgāšanās... ”
Ko nozīmē šis „izdr... ” un šī „pilnīga izgāšanās”? Kas tad īsti notika „Alpu namiņā”? V. Putins sarunai bija ļoti labi sagatavojies, savukārt V. Vīķe-Freiberga, šķiet, bija gatavojusies uz draudzīgu sarunu un nez kāpēc iedomājusies, ka tieši tā arī būs. Tā nu pēc Latvijas prezidentes laipnajiem ievadvārdiem sākās „zīdaiņu slaktiņš”: V. Putins no līdzi paņemtās mapes vilka ārā vienu faktu pēc otra – galvenokārt par krievvalodīgo tiesību tēmu.
Uz virkni faktu V. Vīķei-Freibergai nebija, ko atbildēt – un lielākoties nevis tāpēc, ka Krievijas prezidenta minētais būtu tik patiesībai atbilstošs, bet gan tāpēc, ka viņa vienkārši izrādījās atklāti nekompetenta tāpat kā viņai līdzpaņemtie ļaudis (reizē ar tulku no Latvijas puses namiņā bija klāt arī M. Bondars un Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš, par kuru vēlāk ministrijas gaiteņos klīda it kā viņa vārdu atstāsts – tā iekšēji sarcis viņš neesot nekad mūžā). Par NATO paplašināšanu V. Putins vispār atteicās runāt, un sarunas gaitā V. Vīķe-Freiberga pazemojās tik tālu, ka sāka pat dot solījumus Latvijas valsts vārdā (tostarp piešķirt pilsonību visiem Latvijā dzimušajiem bērniem, pilngadību sasniedzot) un beigu beigās atklāti lūdza sarunu divatā, kas jau notika vāciski. Šī sarunas daļa jau bija salīdzinoši draudzīgāka, bet Latvijai neko, izņemot pamatīgi slēptu pazemojumu, nedeva arī tā.
Nu, vai nav kas līdzīgs nesenajām sarunām Ovālajā kabinetā, vien Latvijas ārlietu resoram pieticis prāta to visu nenest žurnālistiem un publikai plašai apspriešanai. Ze gan prātiņa nepietika.
3
4