robežkontrole jau tur no pagājušā gada septembra vidus.
Ja tā sācis runāt, visticamāk būs kas nopietnāks nēkotnē.
Bet tikmēr ... lasu šobrīd J. Kalniņa grāmatu "Rainis".
Izrādās, tas, kas notiek šodien, nav nekas jauns latviešu sabiedrībai. Tikai 1927. gadā Rainis rakstījis, ka nu bez bažām par represijām (9 (!) gadus pēc 18. novembra; neatgādina Ukrainas jautājumu pāris gadus atpakaļ?) varot runāt pozitīvi par 1905. gada notikumiem, bet arī tad sabiedrībā esot ļoti daudzi, kuri ar to ir nemierā, īpaši - policijas ierēdņi. Tā smieklīgi iznāk ... it kā paši lepni bija ar to, ka tikuši vaļā no vācieša uz sava kakla, bet par notikumiem, kad tika dedzinātas to pašu vāciešu muižas, runāt nedrīkst. Iemesls? Visticamāk, gluži kā šodien - pie teikšanas tikušā latvieša un viņa līdzskrējēju (arī šeit, tautā el vē vēl nesen) nepārvaramā tieksme ierobežot otra latvieša brīvību un bailes no tās, padarīt dzīvi aizvien grūtāku un nepanesamāku.
Tapēc nevajag meklēt kādus ārējus spēkus, ļaunus kremlinus un komunistus, kuri gremdē "valsti"! Pietiktu "lēmumu pieņēmējiem" ieskatīties spoguļos. Tas "sēž" lielā daļā latviešu iekšā. Programmnodrošinājums tāds, kad ķer kaifu no otra latvieša mutes aizbāšanas, piespiešanas kalpot svešajiem kungiem, iespēju, tiesību saņemt kādu palīdzību no "valsts" noklusēšanas un slēpšanas ierēdniecības izpildījumā, represijām, nodokļiem un sodiem, kur vien tos spēj piemērot un noplēst, un tamlīdzīgi. Uzskatāmi tas bija redzams, kad ar kravas busu biju atbraucis uz mājām un novietojis to uz vairākām naktīm STĀVĒŠANAI ATĻAUTĀ vietā. Vienīgie, kuriem par to nez kāpēc vēderi sāpēja, bija vietējie latvieši - aktīvisti. Krievi?
"Problēmu nav - liec pie mana žoga, - netraucē." Liela daļa latviešu izjūt acīmredzot izteiktu baudu, redzot, ka otram iet slikti.
Un kurš pēc šī vēl pieprasītu kādu uzupurēšanos "valsts" un sabiedrības labā?
4
4