Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus sirsnīgos, kas man tev sakāmi,
bet nedrīgstu, jo baiļojos : tu mani izsmiesi.
Tāpēc pats sevi izsmeju un jokodamies savu noslēpumu satriecu.
Es savas sāpes nicinu, jo baiļojos, ka darīsi tu to.
Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus patiesos, kas man tev sakāmi, bet nedrīgstu, jo baiļojos : tu neticēsi tiem.
Tāpēc es slēpju tos un runāju ne tā, kā domāju.
Es savas sāpes nejēdzībā pārvēršu, jo baiļojos, ka darīsi tu to.
Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus visudārgākos, kas man tev sakāmi, bet nedrīgstu,
jo baiļojos : tu pārpratīsi tos.
Tāpēc es lietoju pret tevi vārdus nelaipnus, ar rupju spēku dižojos.
Man tīk tev pārestību nodarīt, jo baiļojos : tev mūžam svešas paliks ciešanas.
Es ilgojos tev klusu ciešot līdzās apsēsties, bet nedrīgstu, jo baiļojos,
ka lūpas pateiks to, ko sirds man jūt.
Tāpēc tik vieglprātīgi tērzēju un pļāpāju un savu dvēseli aiz tukšiem vārdiem paslēpju.
Es nežēlīgi izturos pret tavām ciešanām, jo baiļojos: tu vari izturēties tā pret tām.
Es ilgojos no tevis projām iet, bet nedrīgstu, jo baiļojos : tu manu gļēvulību nojaustu.
Tāpēc es turu galvu augstu paceltu un bezrūpīgs pie tevis ierodos.
Kaut sāpīgi man tavu acu dzēlieni, tie tomēr mūžam dzīvas dara manas ciešanas.
/Rabindranats Tagore/
0
0