Es kā Dolce, ar nevaru saprast kāda kuram daļa, ja man labs garastāvoklis un smaids, prieks sejā.Un tiesa, ka nav jau jābūt mutei līdz ausīm vaļā, bet smaidam nav ne vainas, un uzsmaidīšanai arī.Un, ejot kurp vai ko gaidot, reizumis sevi pieķeru, ka ir kādas atmiņas galvā, vai kas šķiet smieklīgs, tad nu smaids pats izlaužās.Nu, ja kādam šķiet, ka tā ir ķertuma pazīme, pretī nestrīdēšos, katram savs viedoklis drīkst būt
Vienīgā, kas šitā pa dzīvi ejot un smaidot cieš ir seja, smieklu, smaidu vārnas, un visādas šķobīšanās rievas, tās gan ir iesēdušās un ir tendence vairoties, bet nu, katram savs trūkums