Galvenais, ka pēc zemošanās atkal galvu pacelt stalti augšā ir ļoti grūti... Tāpēc varbūt nemaz nevajag?

Savu principu diskvalificēšana, izdabāšana citiem, glaimošana un liekuļošana...
Viens liels FUI!

Būtībā- bailes, vai pareizāk sakot- baiļu dēļ darītais, ko citādi nedarītu.

Arī diedelēšana...

jauniba milas karstumā ir gadijušas darbibas ko tagad vairs nedaritu..

anksa-es arī diez vai darītu to ko jaunībā, bet kā mēdz teikt, ka tā mīlestība mūs padara aklus un kurlus.

Pazemošanās tak vērojama daudz kur citur, ne tikai mīlestībā... Pazemošanās ir sociāla parādība... Latvieši pēc būtības, vēsturiski ir diezgan pazemīga tauta.

es to4 zinu, pēdejo reiz pazemojos 33 gadu vecumā... jumts bija makenit aizbraucis..  bet ari ta ir skola un māciba..un tas nenotika ilgstoši..
tagad viss ir tik paredzami un zināmi, ka nikas tads vairs notik vnk nevar

Vai tas maina būtību?
Es saku, ka esmu latviete. Lai gan nezinu, kas bija mana veccccccmamma vai vecccccccccccccccccccctēvs...
Latvieši bija mani vecvecvecāki, aiz to arī es

man liekas šitas, ’’... Pazemošanās tak vērojama daudz kur citur, ne tikai mīlestībā... ’’, ir tuvu patiesībai. Mēs mākam tik viegli sevi pazemot un to tik labprāt daram, ka esam aizmirsuši, kas ir konstruktīvas un lietišķas attiecības. Un lielako ties nemācēdami atrast disciplinētu atbildi, mēs sākam uzskatīt, ka tiekam pazemoti vai arī pašpazemojamies... Tas ir aizgājis tik tālu, ka arī otrādi rīkojamies, nevis konkrēta rīcība, bet vēlme otram iegriest un pazemot...

Nu, ja parakņājas ikvienas tautas vēsturē, tad šaubos vai vispār ir kāds 100%savas tautības pārstāvis.Ja nu vienīgi kādā ciltī Amazones džungļu viducī.Lai gan, kas to var zināt, kurā brīdī no kāda cita viduča, lai ar cik tūkstoš km.attālumā ar nebūtu, iespējams kāds citciltietis ir pieslīdējis

bet varbūt tā saucamā pazemošanās ir sinonīms diplomātijai?

Un par pazemošanos, reizumis grūti pateikt, kur ir ļaušanās sevi pazemot un kur vienkāŗsi mīļā miera labad, nepaceļam balsi pret kādu tuvu, bet ne katru dienu sastopamu radinieku, kolēģi, paziņu.

nekādā gadijumā tā nav diplomātija, bet uz robežās tā varētu būt...

-latvieši pēc būtības var būt ir pazemīga tauta, bet ja parakņājas vēsturē, tad cik ģenētiski tīri latvieši mēs esam?

Serenāde, piederība pie tautas nai nācijas mūsdienās daudzkur vairs nav izcelšanās, bet gan - pārliecības jautājums. Uzskatāms piemērs - žīdi. Da es varu galvot, ka viena liela daļa vietējo, ja skatās pēc radurakstiem, i tuvu nestāv, bet tomēr staigā un lepni sit sev pie krūts!

diplomātija ir tad, kad staburags jums pasak - Jums nedabūt staburagu... Bet kadai tomēr tas diplomatijas ceļā izdodas un viņa dabūn staburagu... Bet pazemošanās ir tad kad staburags jau ir meiču izģērbis, bet te pēkšņi meičā ieprasās - Tu man nekā ļauna neizdarīsi... ?

Diplomātija ir līferēšana - visi paliek apmierināti.. Pazemojot abi ir zaudētāji...

..njāā, taisnā ceļa gājēji vai teorētiķi...

Pirmais, kas nāk prātā, ir situācijas, kad darba ņēmējs bez iebildumiem pieņem situācijas, kad ... nesamaksā vai nesamaksā norunāto (pienākošos) par padarītu darbu, kad piespiež bez papildu atlīdzības un bez ierunām (sarunāšanas) strādāt virsstundas, papilddarbus, utt. Es vnk brīnos, kā daži "uzņēmēji" vēl vispār dzīvi pa šo zemi staigā?! Bet, nu, ko padarīsi, - tādi daļa mūsu cilvēku ir. Viens - kaunu zaudējis, otrs - kalpadvēsele.