Krievija cīņā ar ASV jau ir uzvarējusi, bet tuvākais laiks tai var būt kritisks. Cilvēki strīdas par Doņecku un Lugansku, par Ukrainu, par Novorosiju, par ASV plāniem pēcpadomju telpā un par Krievijas Eirāzijas ekonomiskās savienības sabiedroto uzticamību. Raksturīgi, ka savā vairumā ierindas pilsoņi, eksperti un politiķi ir vienisprātis, ka Krievijas uzvara ir neizbēgama, līdzīgi kā kapitālisma krahs, bet ar vienu nosacījumu: ja Krievijas elite nenodos uzvaru līdzīgi kā tā savulaik nodeva sociālismu un PSRS.
Manuprāt, nav nekāda pamata uzskatīt, ka esošā Krievijas vadība ir spējīga uz kapitulāciju vai uz nepiespiestu, pilnīgi nevajadzīgu un lieku piekāpšanos Gorbačova stilā. Ekonomika, finanses, iedzīvotāju uzticība, spēku samērs pasaulē, lēmumus pieņemošo cilvēku kvalifikācija – tas viss “spēlē” par labu Krievijai.
00509_Russia-US
Un te nedrīkst aizmirst to principu, ko labi romānā “Trīs musketieri” izteica Aleksandrs Dimā, liekot kardinālam Rišeljē (1585-1642) runāt “par tāda veida notikumiem, kuri maina valsts seju.” Romānā Rišeljē kā šāda notikuma piemēru min naža dūrienu Varkaļu ielā, kas maksāja dzīvību Francijas karalim Anrī IV Burbonam (1553-1610) un kas izglāba Austriju no Francijas iebrukuma. Krievijas vēsturē ir daudz līdzīgu notikumu: Elizabetes Petrovnas Romanovas (1709-1762) nāve izglāba Prūsiju no katastrofas, Katrīnas II (1729-1796) nāve apturēja sagatavošanos karam ar revolucionāro Franciju, Pāvila I (1754-1801) nogalināšana izjauca pret Angliju vērstu franču-krievu savienību, 1917.gada februāra apvērsums paildzināja Pirmo pasaules karu un neļāva Krievijai izmantot jau praktiski iegūto uzvaru.
Liktenīgas nejaušības ir ienesušas ne mazas izmaiņas arī mūsdienu vēsturiskās kartes izskatā lielākā mērā kā visdetalizētāk izstrādātie plāni. Kauju pie Getisburgas (1863.g.) ģenerālis Li plānoja pavisam citā laikā un vietā, Napoleona ģenerālis Neijs 1815.gadā varēja uzvarēt kaujā pie Katrebrasas (Quatre Bras), Napoleona ģenerālis Gruši varēja uzspēt uz kaujaslauku pie Vaterlo (1815.g.). Kaujas pie Ļaojanas un Šahe upes 1904.gadā japāņiem varēja beigties ar katastrofu, bet Žilinskim 1914.gada vasarā bija visas iespējas iznīcināt fon Pritvica 8.armiju un okupēt Austrumprūsiju.
Tāpēc ir jākonstatē, ka cīņu ar ASV Krievija praktiski jau ir uzvarējusi, atlicis tikai to tehniski noformēt, kam var būt nepieciešams no pusotra līdz trim gadiem. Krievijas vadībai nav nekādu ilūziju par to, ka ir iespējams kaut kāds kompromiss ar Vašingtonu un tās balsts ir ne tikai lielākās daļas sabiedrības (vairāk kā 90%) atbalsts, bet arī elites konsensus. Liela daļa Krievijas elites, izņemot dažus margināli – liberālos slāņus, saprot, ka saglabāt savu ietekmi un kapitālus viņi varēs tikai tad, ja uzveiks ASV.
Laika un resursu ASV ir pārāk maz, lai lauztu cīņas gaitu, bet to ir pilnīgi pietiekami, lai organizētu vēsturisko nejaušību, kas “maina valsts seju”. Vašingtona nekad nav kautrējusies izmantot jebkurus līdzekļus savu mērķu sasniegšanai, tāpēc slepenas operācijas, tai skaitā vērienīgi teroristiski akti, šodien Krievijai ir daudz bīstamāki nekā tieša ārēja agresija. Fiziska Krievijas prezidenta likvidēšana vai vērienīgs iedzīvotāju vairākuma uzticības zudums tā spējai nodrošināt iekšējo stabilitāti un valsts drošību ir pēdējā ASV iespēja izvairīties no zaudējuma šai cīņā.
Tieši izvairīties no zaudējuma, nevis uzvarēt, jo pat ja hipotētiski Krievijā izdodas “mainīt seju” un pat ja Krievija pārstāj ģeopolitisko konkurenci ar Vašingtonu, pakļaujoties tās diktātam, galvenā amerikāņu problēma tāpat nebūs atrisināta. Globālā finansu – ekonomiskā sistēma, kurā ASV, dēļ savas militāri – politiskās un informatīvās dominantes, atrodas “barības ķēdes” virsotnē, ir nolemta sabrukumam. Nejauša uzvara pār Krieviju, Ķīnu, BRICS tikai paildzinās ASV agoniju, padarīs par pilnīgi neiespējamu sistēmas pārveidošanu evolucionārā ceļā un garantēs, ka tās krahs būs tik katastrofāls, ka divi pasaules kari liksies vien tādas bērnu spēlītes, bet kodolarmagedons nevis kaut kāds joks, bet gan neizbēgamība. Tāpēc jebkurš cilvēks vai politiķis, kurš cer uz ASV uzvaru šai cīņā, cer vārda burtiskā nozīmē pats uz savu bojāeju.
Tātad mūsdienu politikas galvenais jautājums ir nevis tajā vai uzvarēs ASV, bet gan tajā vai kopā ar ASV zaudēs arī Krievija. Pie tam, līdzīgi kā 70 gadus atpakaļ, Krievijas zaudējums nozīmēs arī visas cilvēces zaudējumu, jo tad civilizācija tiks aprakta zem ASV globālās dominantes sistēmas gruvešiem, ja Krievijai neizdosies ievirzīt sistēmas izmaiņas evolucionārā gultnē.
Bet ir vēl viena bīstama tendence Krievijas ceļā uz galīgu uzvaru. Nenotikušais konflikts starp Maskavu un Briseli, kuram pēc sākotnējām amerikāņu iecerēm vajadzēja nodrošināt ASV uzvaru pār Krieviju, no Vašingtonas puses joprojām tiek uzkurināts. Pat ja Eiropas Savienībai neizdosies pārvērst uzmanīgo dreifēšanu ārpus ASV ietekmes zonas pārdomātā ilgtermiņa politiskā stratēģijā, pat ja proamerikāniskās pseidovalsteles, kuras ir noskaņotas uz konflikta provocēšanu ar Krieviju par katru cenu (pat sagraujot savu valstiskumu), panāks savu (kaut vai iznīcinot Eiropas Savienību), kopējais ASV un ES resurss būs nepietiekams, lai uzvarētu šajā hibrīdkarā. Vēl jo lielākā mērā viņi nevar uzvarēt īstu karu. Tomēr ASV, sakūdot ES ar Krieviju, iznīcinot ES un Eiropas [arī Latvijas] teritorijā radot nestabilitātes un karu zonu (kaut ko līdzīgu arābu pasaulei), var atņemt Krievijai uzvaru pēckara pasaulē.
Spēku samērs, kurā Ķīna, Indija un Krievija ir vienādā mērā viena no otras atkarīgas un vienādā mērā viena otrai vajadzīgas un kādēļ arī pēcamerikāņu pasaule kļūst nevis par cita hegemona un citas valūtas, kas nomainīs dolāru, pasaule, bet gan pasaule, kurā pakāpeniski pārveidojas sevi nodzīvojusī neokoloniālā finansu kapitāla sistēma, kas tiek vadīta no pārnacionālās oligarhijas puses, var būt iespējama tikai tad, ja tiek realizēta Francijas prezidenta de Golla ideja par vienoto Eiropu no Atlantijas līdz Urāliem, ko Putins pārveidoja par Eirāzijas ideju no Klusā līdz Atlantijas okeānam. Tikai tādai ekonomiskai savienībai būs pietiekami liels iekšējais tirgus, tehnoloģiju un izejvielu bāze, līdzvērtīgai konkurencei ar Ķīnu un Indiju. Jebkurā citā formātā gan Krievija, gan ES zaudē jaunajiem pasaules centriem miera laiku ekonomisko konkurenci un būs spiesti vai nu pakļauties to dominēšanai vai arī, līdzsvarojot savu ekonomisko mazspēju un izmantojot militāro pārākumu, būs jāpāriet pie konfrontācijas savstarpējo attiecību scenārijiem, kas pasaulei nesola neko labu.
Diemžēl pagaidām shēmai, kurā mirušie (ASV) sakož dzīvos (Krieviju un ES), ir visas izredzes tapt realizētai. Vecā Eiropa Francijas un Vācijas veidolā pārāk lēni un nepārliecinoši novēršas no ASV, nekādi neriskējot pārtraukt viņiem nāvīgi kļuvušo partnerību, bet kā minimums puse no Austrumeiropas pseidovalstīm Polijas, Baltijas valstu un iespējams arī Rumānijas personā, ir gatavas iet bojā ASV interešu vārdā, nepieļaujot Eiropas-Krievijas savienību.
Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, Sistēmiskās analīzes un prognozēšanas centra prezidents
=================================================================
Īpašu uzmanību lūdzu pievērst pēdējai rindkopai!
0
0