es gribu savus 35-40 )

es gribu savus 35-40 ) Večus atpakaļ !!!!!!!

Man arii 30 -40, tie feinie gadi, kad ir guuta pieredze un jauniibas trakums jau nomierinaajies, beerns paaudzies.. var vairaak domaat par sevi..

pātiņš bija atnācis, bērns izaudzis, ciņa ar lieko svaru ne tik dramatiska..
un nebija vēl bail spoguli skatities tagad jau jāsatrūkstas

Es esmu jauns un nekad neesmu bijis vecs un arī nebūšu... žēl tikai ka ne visi mani locekļi neseko šai patiesībai...

mjā..man tas pats 35-40.
..tās manas labākās dienas bij..tie mani labākie gadi..

 Labs, ja arī no malas izskatās, ka ne tik labs , ir arī mans pašreizējais veidols, kurā jūtos priecīgi.Bet, ja izvēlēties, tad laikam jau tos pašus 28-38, bet ar patreizējām iespējām visā, kas apkārt.Tai laikā arī bija interesanti, bet šobrīd tomēr nav tik ļoti jākulstās vienā vidē.

Visur var atrāk paspēt, vairāk redzēt, uzzināt.

Vai nu bērnība, vai nu tagadēji gadi... man jau patīk tā doma ka es nebūšu šādā veidolā mūžīgs...

39-45. Grūtais posms bija aiz muguras, un dzīve sāka ieiet normālās un mierīgās sliedēs.

Bērnība arī bija forša.Viss dabas košums-pašai sava pieneņu pļaviņa, vecais tēvs teica, bērnam, vajag savu pļaviņu kur dzīvoties, un tā vēl tagad tā sajūta atmiņā.Biju ļoti maza, jo deguns, sēžot tās savējās pļaviņas vidū-drusku bija pāri pienenēm.Tā sajūta tagad šķiet vienreizēja.Tāpat katru rītu cilpošana ārā un skatīšana cik tālu ar ziedēšanu sniegpulksteņi, zilās pukītes tikuši.Vēlāk starp ceriņiem maijpuķīšu lasīšana un smaržošana.Vai izšmaukšana ziemā ar basām kājām sniedziņā-ātri, ātri izskriet aplīti un atpakaļ siltumā.Un ziemas tumšajos vakaros ar vectēvu sēdēšana pie karstās podiņu krāsns, gaisma neiedegta, durtiņas drusku pavērtas uz gailošām oglēm, un klausīšanās viņa stāstos un pasakās, vai ermoņikas spēlē.Vai arī laišanās miegā, klausoties kā kāds no pieaugušajiem lasa priekšā.Vai dieniņ, kas par sēŗigām noskaņām bija kaut to pašu Vanadziņu klausoties, vai Buci un Ellu.

45-50,  tā ir tā virsotne ārējam skaistumam, tajā vecumā varētu kavēties mūžīgi bez novecošanas procesa...   
iekšējais skaistums, dvēseliskais no vecuma nav atkarīgs, tas var uzliesmot, uzplaukt vai noplakt jebkurā vecumā..

Protams ka berniba, kad ticeju pasakam, kad sedeju pie loga, skatijos zvaigznes, ceredams, un tai pasa laika baidisamies ieraudzit uz slotas lidojosu raganu, kas laupa naktis bernus.
Mammas garsigie piragi, pirma cope kopa ar Tevu, nokerta zivtele, Jauna Gada sagaidisana, brauciens uz laukiem..., katrs notikums taja vecuma likas kaut kas sevisks.
Tagad gribu atrak but pensionars, lai varetu burksket uz jauniesiem, lamat pardevejas, potet rozes, un vel man bus suns ar kuru varesu sarunaties.

40...

man bija jauka berniba, bet ne tajā es negribu atgriezties..
nu ja vienigi vēl pēdējos vidssuskolas un pirmajos studiju gados..
jauniba, brīviba..disenes, puiši..nekādu pienākumu

Jā- kaut kādi 35-42... Kaut gan- arī tagad ir labi.

Es kā anksa, gribētu jaunību. Manuprāt, es tur drusku nokļūdījos...

20-30 gados. Ak vai cik skaists un dziļš naivums manī bija... jā, un šo to mainītu arī...

Es gan nekur negribu atgriezties. Man ir labi kur esmu.
Vai būtu ko kādreiz mainījusi? Diez vai, jo tad šī diena būtu citāda.
Par to augšanu... Cilvēks it kā aug līdz 25 gadiem. Tikai žēl, ka mana riepa par to neko nezin.

Nezinu kāpēc, bet patreizējais dzīves posms ir ļoti patīkams. Jūtos gan vizuāli smuka, gan gudra, gan pietiekoši priecīga( laimīga). Un it kā nekā TĀDA nav... ir vienkārši komfortabla sajūta. Un to gribu noturēt ilgi, ilgi. Negribētu lielākos gados palikt par bubinātāju un čīkstētāju.