saka, Dzīve ir kā zebra - baltā svītra, melnā svītra, baltā svītra, melnā svītra, baltā svītra, melnā svītra un tad pakaļa, bet manā dzīvē laikam baltā aizkrāsota...
nekad neesmu līdusi sava vīra telefonā, ..un arī kabatas, pirms drēbju mazgāšanas, lūdzu pašam iztīrīt! ..nedari otram to, ko pats negribētu, ka dara tev..
Ko sēsi to pļausi, ja cilvēks okšķerē otra lietās tad tas ir zvaniņš par paša negodīgumu...
Oi tās kabatas... brrrrr... ja es nepārbaudu tad tur bieži mētājas visādi loriņi... Vienreiz domāju, ka man tas mašīts uzzies gaisā... tā grabēja... āaa... izrādās tur bija uzhriežnu atslēga... bitīt matos...
jestj li u vas plan, mister fiks? jestj li u menja plan? vārdsakot, pirms ložņā pa telefoniem, apzinies, ko tur var uziet, un vai maz gribi uziet to, ko meklē.
Es tur ielīdu ar mērķi, un kas zin vai vajadzēja... to zināšu pēc laika...
00
05/04/2015 13:51
akk, cik garu atklātu personisku tekstu uzrakstīju... tad padomāju- aijj, da nu priekš kam te dvēseli izplāt... izdzēsu.katram sava personiska sāpe sāp visdziļā, un ķer visnegantāk.un neliz malā stāvētāju komenti, ka ’’ ne tu pirmē ne pēdēja’’ka’’stāsts vecs kā pasaule’ utt utt. tad kad sāpe ir klāt- tad sāp kā pirmoreizi kopš pasaules radīšanas. un tas, ka pēc gadiem paliks vieglak- ne, to jau neuztver... ziniet, sāpīgi ir un pāridarījuma mieles dziļi dziļi iesēžas.uz palikšanu. arī tad, kad saproti- nu nav tas cilveks tev vairs vajadzīgs- tapat jau tā sāpe nekur nepazūd.turpat vien kaut kur apkārt dzīvojas.
žēl, ka izdzēsāt... nav jau arī pirmā vilšanās... bet šī ir ļoti smaga, tāpēc tagad tikai saprotu, ka cilvēks nebija vienaldzīgs, un tik ātri arī neaizmirsīsies