Pret mūžīgo atvaļinājumu, protams, apmaksātu, arī man nav nekādu iebildumu.
Mūžīgo sauli gan nevajag, lietus arī vajadzīgs.
Patiesībā man šodien gribas raudāt. Pa ceļam uz darbu ieskrēju RIMI, lai ko nopirktu pusdienām. Sākumā nevarēju saprast kas notiek, jo pensionāri plūda uz turieni bariem. Ieejot pa durvīm, tāds troksnis, ka ausis jābāž ciet. Izrādās, tur ir Norvik (PBN) bankas filiāle. Un sabraukusi cilvēku jūra, lai laikus ieņemtu rindu pēc savas naudiņas. Un visi seniori, dažs labs knapi ar štociņu rokās tipina, kāds vīrs stūma sievu ratiņkrēslā. Rinda jau sastājusies milzīga, visi trokšņo, kaujas par vietu rindā, klaigā utt. Un kaut pa lielam visi bija tie, kuri valsts valodu tā arī nav iemācījušies, es piekrītu neaizmirstamajai Skārletai Ohārai: bads nav jācieš nevienam. Pats trakākais, ka naudu nemaz nemaksās tā PBN banka, to darīs Citadele, tā ka nabaga cilvēkus visticamāk pasūtīs uz turieni.