Ne vienmēr tā sāpe ir no dikti nelabas personīgās pieredzes, reizēm vienkārši gribas izcelties, būt gudrākai, labākai, zinošākai par visiem pārējiem utt. Ja citu domas nesaskan ar visgudrīša domām vai uzskatiem, vai arī dod pretī argumentus, tad ir vējš vītolos.:))) Un tie stereotipi vispār vāks. Man domāt, ka galvenais, lai pats cilvēks jūtas labi. Man ērtāk tad, ja mati brīvi krīt pār pleciem, vai ir vienkāršs karē griezums garumā līdz zodam, nekā griezums, kurš regulāri jāatjauno, vai ar laku salipināts tāds veidojums, ka bail galvu pakustināt, konstrukcija izjuks.:D Vai man tikai tā liekas, vai arī tik ļoti par cilvēku vizuālo noformējumu cepas pie mums. Ir sanācis pabūt pie radiem ASV, tur visu uztver mierīgi. Ja vasarā pekles karstums, tad staigā tā, kā ir ērti, gan šortos (parasti garumā līdz celim) vai svārciņos paīsos, t-kreklos ērtos utml. neatkarīgi no gadiem. Un neviens komā nekrīt. Jā, darbā tērpjas atbilstoši prasībām, bet drēbes ir skapī, un pārģērbjas pirms un pēc darba. Turklāt dzīve jau sen ir pierādījusi, ka nekas patiesībā nav tā, kā no malas uz štuci izskatās. Situācijas var būt visvisādas. Bet tiem, kuri sāk vergot savam galvenajam instrumentam, vai tām, kuras tiešām izmisīgi koķetē ar jaunuļiem, nez vai ir krīze, drīzāk smagas veselības problēmas galvā, un krīze tikai kā attaisnojums un prasība viņus saprast un dot zaļo gaismu visam tam ko šamie dara. Nu tā kaut kā apm.
0
0