es gribētu padalīties pārdomās,
ir cilvēki, kuriem daudz brīva laika kaitē veselībai, un man kā reiz pēdējā laikā negribot ir pārāk daudz brīva laika. un tad nu es no garlaicības domāju un domāju... prāta lien atmiņas no bērnības, jaunības, kaut kādas sadzīviskas ainiņas. un dažādu apstākļu sakritības sakarā, es aizdomājos par to kā mēs, tie kuri augām līdz 90 gadiem, saņēmām dāvanas, kā reaģejām uz jaunu lietu. man tas bija vesela epopeja, jau tas vien, kad mājas jutu to svinīgo atmosfēru, tādu elektrizētu gatavošanos kaut kam, un tad tas mirklis, kad tiek jaunā lieta pasniegta, vai noliktā tā, lai ierauga. un tas milzīgais prieks, lai tās būtu jaunas adidas sporta kurpes ko tikai caur lieliem blatiem varēja dabūt, vai matu sprādze atvesta no Sočiem, vai jauna nošu grāmata nopirkta vietējā mazbodē, vai Ābolu šampūns, vai nedo dies vispār džinsi. tas bija vesels pasākums, jo tas nenotika tik bieži, tam bija cita vērtība un attieciīgi arī attieksme cita turpinājumā. tās ko mūsu bērni uzskata par pašu par sevi saprotamu un neko īpašu .
es domāju puiši savus džinsus oi kā sargāja, pirms sesties skatījās, vai tur tīrs. arī apavus savādāk uzturēja. nebija stiliņš, viss viens ar ko uz balli ar to uz stalli...
viss tik ļoti mainījies, kādas pēc 20 gadiem būs viņu atmiņas? tās noteikti nebūs par gulēšanu siena zārdā, par slidošanas turnīriem uz ezera, par sētā spēlētām paslēpēm un aizmirstu draugu, kurš tik cītīgi paslēpies un aizmidzis . tik daudz visa kā?
laiks ir nepielūdzams, un jautājums - kas ir patiesās vērtības? tik nenosakāms...
0
0