puišus jau viegli sameklēt, bet meitenes precējušās un uzvārdus mainījušās... kādu bariņu gan atradu..

sole  baigi labi iekartojusies
nu apzinigas meitenes draugos  iekavas ieliek meitas uzvārdu..vai otrādi
tā ka nebija tik traki

Meitenes!
Nevajag jau par vārdu"omes"apvainoties.
Labāk jau bābieši nekā omes.
Man personīgi bābieši patīk labāk.(tipa meitenes ar"uguntiņu acēs"un spējīgas uz varoņdarbiem.
Par manu klasesbiedreni runājot-viņai nebija uguntiņa acīs
Viņa bija parasta ome

Vai nav tev naacies satikt omi ar uguntinu:))

Lūk šitā ir foršā frāze - Vai nav tev naacies satikt omi ar uguntinu:))... šī frāze ir pelnijusi balvu...

Ir tīri interesanti redzēt, kā kuram šajos gados gājis. Ir mums klasē savi miljonāri, ir vēstnieks, ir augstākās tiesas tiesnesis, nu, un, protams, ir parastie cilvēki. Katrā ziņā ir interesanti uzzināt daudzas lietas, par kurām mediji neraksta un nekad nerakstīs.

Esmu dzirdējusi, ka daudzi uz salidojumiem negrib iet tādēļ, ka nav, ar ko bijušo klases biedru priekšā palepoties. Citi negrib iet, jo ir manāmi novecojuši, slimi, aptaukojušies..
Es parasti gāju, lai gan mana klase nebija draudzīga, un tā nebija ne mana, ne kādu citu vaina- tā vienkārši sanāca. Bet pēdējā salidojumā vairs nebiju- kaut kā vairs negribas, lai gan tagad neesmu nekādos rādītājos sliktāka par citiem.
Man nepatīk tādēļ, ka dažiem ir prieks publiski atcerēties ar mani saistītus momentus, kas man varbūt bija ļoti nepatīkami, pat sāpīgi, un ko es gribētu aizmirst. Skolā vairs nejūtos kā dāma, kas šobrīd ir pavisam cits cilvēks, bet kā toreizējā tramīgā, kompleksu pārmāktā meitene, un no sirds pozitīvi apskaužu tos, kam pieredze un atmiņas ir savādākas.

Kāda man zināma skaista, izglītota dāma- veiksmīga uzņēmēja, restorānu īpašniece, teica, ka nekad vairs nebrauks uz salidojumu uz veco skoliņu tālos laukos, jo kādreiz viņa klasē bija apsmiekla objekts- bārene, visnabadzīgāk ģērbtā, noplukusī, sevī ierāvusies...
... Kad pēc daudziem gadiem ieradās uz salidojumu savā jaunajā Lexusā, viņai licies, ka sadegs neslēptā naida liesmās, kas zvērojušas bijušo apsmējēju acīs, vairums no kuriem šodien ir labākajā gadījumā pārdevējas vietējā bodē...

Mums situācij citādāka - neviens senos klasesbiedru kompleksus nepiemin. Vairāk interesē, kurš ar ko nodarbojas, kā dzīvo, utt., lai gan, ņemot vērā, ka skola bija un ir īpaša, situācija ir citāda kā citur. Teikšu atklāti, ir prieks redzēt, kā pat skolas laiku atpalicēji un mākonīši ir dzīvē kaut jel kā iekārtojušies. Viens puisis vispār kādus gadus 7 nostrādāja par parastu šoferi autobusu parkā, pēc tam pašmācības ceļā esot apguvis IT, kļuvis par kkādu tur lielu specu Lattelekomā, bet tagad esot aizgājis vēl tālāk - strādājot Čehijā kkādā AT&T vai figviņzin kur vēl. Skolas laikā bija klases apceļamais. Tomēr ir, ir nozīme labai izglītībai un stingriem un prasīgiem skolotājiem! Ceru, ka Lizette dzird! :-)

beatrixyx... man nav tādu klases salidojumu... bet vai tas ir normāli tā attiekties pret saviem bērnības graugiem, ... man jau liekas, ka tieši otrādi, ja ir iespēja un vari būt atvērts ... smaidi... Nē, lūk sitas man nav saprotams...

/no laimes apraudas/

Saprast vai nesaprast- tas katra paša ziņā. Tas, ka klasesbiedri, - automātiski nenozīmē, ka- DRAUGI.
Mēs neizvēlamies ne radiniekus, ne klasesbiedrus, ne kaimiņus. Tā ir milzu veiksme, ja izdodas iemīlēt tos, ar ko liktenis negribot savedis kopā.

tās ir atmiņas, visskaistākā dzīves posma... es savu bērnību ļoti atceros... un man tas nac pieņemams, ka es uz visu dzīvi launatminīgi arcerēšos, kādu bērnības draiskulību...

sokolade2005 | 26.03.2015. - 22:17:25

Vai nav tev naacies satikt omi ar uguntinu:))
============
Brīnums ka izlasīju Tavu postu.
Atbildēšu..
---------
Jā ir.
Tā piedzirdināja ~25 gados...
Par cik beigas neatceros, tad man viss bija beidzies laimīgi.(es joprojām tā domāju)
Vienīgi promejot omes acis gailēja.
Muku pa kaklu un galvu :D (stāsts piepušķots, bet iz dzīves)

Saprast vai nesaprast- tas katra paša ziņā. Tas, ka klasesbiedri, - automātiski nenozīmē, ka- DRAUGI.
Mēs neizvēlamies ne radiniekus, ne klasesbiedrus, ne kaimiņus. Tā ir milzu veiksme, ja izdodas iemīlēt tos, ar ko liktenis negribot savedis kopā.

Reizi piecos gados pat ar lielāko ienaidnieku var draudzīgi parunāt.

ja nesanāca sex -tad skolas laikos-tad ir lieliska iespēja tagad=plus abu otrās pusītes ar ragiem 50/50 itkā viss zolīdi (bet mēs taču zinam) vai ne??? :)))))

visiem patīk pasaciņas :))) it īpaši latviešiem

Dumpīgais- piedod, bet es nesapratu Tavu mesidžu. Ne vienā, ne otrā komentā.

Nav sanācis, ir bijuši, bet pat tad, kad stingri nolemts doties, ir gadījies kas tāds, kas tomēr ir bijis svarīgāks.Laikam nav lemts:))

tajā jubilejas salidijuma tik daudz par ko piedomājam. klases audiznataja bija atradusi krustvārdu miklu ko uz žetonu vakaru bijam sataisjuši un skolotajai bija jāmin kas ir kas..
tagad lika minet mums., tad katram tika dāvana karotite ar žetona attēlu, skatijamies bildes uz liela ekrāna..
muzika bija to laiku ..