Staburag, es esmu cilvēks, kurš noteiktās situācijās rīkojas pēc gataviem modeļiem neiedziļinoties. Tāds - prosts pāķu vecis esmu. Kā Beata teica - patriarhāli domājošs. Nu, alu cilvēks, citiem vārdiem sakot. Nav runa par lielo mīlestību pret savu ģimeni, bet - maniem kā vīrieškārtas alu cilvēka pienākumiem. Redzi, lieta jau tāda, ka arī es uzskatu, ka viena cilvēka dzīvība ir mazāk vērta par noteiktiem principiem, un tas attiecas gan uz mani pašu, gan - uz manu ģimeni. Kā būs lemts, tā notiks. Un viss. Runa ir par to, ka man, paliekot ar plinti mežā, ir pēc iespējas jāparūpējas, lai mani un citu veču pienākumi nebūtu jāpilda sievietēm un bērniem. Un es pats, ja tā vajadzēs, pārliecināšu sievu no manis publiski atteikties, nosodīt, utt. Labākajā variantā es palieku šeit, mežā, bet viņi savāc pēckara situācijā mantiņas un aizbrauc uz Krasnodaras novada Upupinskas ciemu, kur viņus neviens nepazīst un katra vārda galā tādus kā es sauc par nolādētajiem bandītiem. Kas tādā gadījumā notiek ar mani, nav svarīgi. Varu palikt šeit, un varu mēģināt tikt līdz Ziemeļkaukāzam, Afganistānai vai citur, ja šeit dzīves vairs nebūs. Tu mani pārprati, - ar ģimeni kopā es nebraukšu. Un pretdarbībai paveras superliela arēna - visa Krievija! Un vari uzrīkot diversijas aktus pat tur, kur tos neviens negaida. Mērķis? Mērķis ir novājināt lāci ar cerību, ka kādreiz nokritīs.
0
0