Sociālisms / 40
06/02/2015 11:47 | Diskusija lasīta 7403 reizes
Šodien, kārtējo reizi pārliecinājies, ka piespiedu kārtā esmu spiests uzturēt nejēdzīgu, rijīgu un neefektīvu valsts pārvaldi, maksājot par tās "pakalpojumiem" to patiesajai vērtībai nesamērīgi augstu cenu, aizdomājos, cik patiesībā laba ir sociālisma ideja, ja no tās atmetam lielkrievu šovinismu, rusifikāciju, vecu marasmātiķu turēšanos pie augstāko valsts amatu krēsliem, kamēr iznesīs ar kājām pa priekšu, un citas "skaistas" lietas, kuras nāca komplektā PSRS laikā.
Vai tikai šāda pati nebija situācija, kad pirms 100 gadiem Krievijas impērijas tautas sāka šūmēties un taisīja 1905. gada revolūciju un vēlāk sekojušās jukas?
Tātad - diskusija par sociālismu kā vēl pareizi nerealizētu ideju! Lai gan ... Ķīna ir piemērs, kurš ir apracis grāmatās rakstītās pārgudrības par sociālisma neefektivitāti un nespēju dzīvot.
Vai tikai šāda pati nebija situācija, kad pirms 100 gadiem Krievijas impērijas tautas sāka šūmēties un taisīja 1905. gada revolūciju un vēlāk sekojušās jukas?
Tātad - diskusija par sociālismu kā vēl pareizi nerealizētu ideju! Lai gan ... Ķīna ir piemērs, kurš ir apracis grāmatās rakstītās pārgudrības par sociālisma neefektivitāti un nespēju dzīvot.
Atbildes (123)
Murminator, visur ir nodokli.
Un? Jā, visur ir šodien t.s. "elite" - cilvēki, kuri nerada nekādas vērtības, pat - neaptaustāmas, bet uzsakata, ka viņiem jādzīvo labāk par visiem pārējiem. Man ko tagad, jāsamierinās būtu, ja man liek vergot ar katru gadu vairāk tikai par to, ka VIŅI (nevis - es) ir šeit visu salaiduši dēlī? Man ko tagad, jāpriecājas būtu, ka baroju tādu varu, kura strādā nez’kā un nez’ kura interesēs, tikai ne - manējās?
Un? Jā, visur ir šodien t.s. "elite" - cilvēki, kuri nerada nekādas vērtības, pat - neaptaustāmas, bet uzsakata, ka viņiem jādzīvo labāk par visiem pārējiem. Man ko tagad, jāsamierinās būtu, ja man liek vergot ar katru gadu vairāk tikai par to, ka VIŅI (nevis - es) ir šeit visu salaiduši dēlī? Man ko tagad, jāpriecājas būtu, ka baroju tādu varu, kura strādā nez’kā un nez’ kura interesēs, tikai ne - manējās?
0
0
Pārpublicēts no Pietiek.com - tuvu tēmai.
Brīdinājums: patiesība mēdz būt skaudra, un šis raksts var izraisīt diskomforta sajūtu. Pirms pāris gadiem man izraisījās interesanta saruna ar kādu uzņēmēju. "Man pieder viesu māja šeit pie upes, man pieder autoserviss tur, pilsētā, " viņš lielījās. "Tev pieder?" es atjautāju. "Pamēģini pāris gadus nemaksāt nekustamā īpašuma nodokļus, un tu redzēsi, kam pieder tava viesu māja un tavs serviss!" "Nemaz nevajag pāris gadus, " šis uzņēmējs bija attapīgs un saprata momentā. "Pietiks ar dažiem mēnešiem... "
Tā es sāku pārdomāt jautājumu - KAM PATIESĪBĀ PIEDER TAS, KAS MAN PIEDER?
Privātīpašnieka instinkts ir viens no spēcīgākajiem un mūsu sabiedrībā vairāk kultivētajiem instinktiem. Arī man tas piemīt. Bet arvien vairāk es sāku saprast, ka tiek kultivēts... blefs. Mūsu sabiedrībā nevienai privātpersonai nepieder nekustamais īpašums. Savām zemēm un savām uzbūvētajām/nopirktajām mājām mēs esam tikai pārvaldnieki, nomnieki, un tādi paliksim tikai tik ilgi, kamēr cītīgi maksāsim nomas maksu (kura nosaukta par nekustamā īpašuma nodokli).
Dažus gadus pēc Latvijas “neatkarības” (lieku pēdiņās, jo šodien saukt Latviju par “neatkarīgu” nudien ir vismaz smieklīgi) atgūšanas es atguvu (faktiski atguva mana māte, no kuras es vēlāk mantoju) zemes īpašumu laukos. 90. gadu beigās visa ģimene pārcēlāmies no pilsētas uz dzīvi laukos. Nebija viegli, jo laukos maizei vienmēr ir bijusi “garoziņa”, bet ienākumu pieticīgumu pārpārim atsvēra daudzās “ekstras” mums un mūsu četriem dēliem - apkārt mežs, tīrs gaiss, tuvumā upe ar lielisku pludmali, pašražota, ekoloģiski tīra un veselīga pārtika.
Dzīvojām pašpietiekamu dzīvi un nevienam neko neprasījām. Bet - ak vai! - izrādās, ka tu vari kļūt par “parādnieku” arī tad, ja neko ne no viena neesi ņēmis! Sāka krāties NĪN “parāds” + soda nauda par nesamaksāšanu laikā. Saskrēja jau ievērojama summa, kuras nomaksu ģimenes budžets vairs nevarēja “pacelt”. Kādā finansiāli labvēlīgākā brīdī es piedāvāju pašvaldības ierēdnim visa zemes nodokļa parāda nomaksu, bet bez papildu pieskaitītās soda naudas. Ierēdnis nepiekrita... Dīvaini gan, jo iepriekš pašvaldībā man skaidroja, ka soda naudas mērķis ir panākt nodokļu samaksu. Te nu bija...
Tā mans “parāds” turpināja augt, kamēr... Nesen saņēmu brīdinājuma vēstuli. Ja es nesamaksāšot NĪN, tad tikšot iesaistīti tiesu izpildītāji, un tad mani izdevumi “būtiski pieaugšot”! Nu ko, vecmāmiņai no brunču apakšas sāka līst ārā aste! (Atceraties pasaku par Sarkangalvīti un Vilku.) Pēc sarunas ar pašvaldības amatpersonu kļuva redzama ne tikai “vecmāmiņas” aste, bet arī atņirgtie ilkņi - amatpersona paskaidroja, ka tad, kad NĪN + soda naudas summa sasniegs īpašuma kadastra vērtību, ĪPAŠUMS TIKS ATSAVINĀTS (lasi - atņemts!)
Hmm... Te es sāku kaut ko nesaprast. Vai viņi (valsts) man kaut ko iedeva, ka grasās atņemt? Varbūt viņi stādīja, kopa un audzēja mežu, ko man grasās atņemt? Varbūt viņi man uzdāvināja laukus, ko tagad grasās atņemt? Bet varbūt valsts uzbūvēja vai izremontēja māju, kuru man grasās atņemt? Bet, ja neko no tā visa valsts nav darījusi, kāpēc tā uzvedas kā manu īpašumu īpašniece?
Vēl viena, pēdējā, ilustrācija. Iedomājieties sevi (varbūt jau esat) tāda cilvēka vietā, kura mūža sapnis ir personiskā māja. Šis cilvēks noskata kādu neiekoptu, bet potenciāli skaistu “čūkslāju”. Viņš uzbūvē ceļu, attīra no brikšņiem, ievelk elektrību un uzbūvē visa cita veida infrastruktūru. Varbūt šis cilvēks ir paņēmis kredītu, varbūt viņam ir labi apmaksāts darbs, varbūt saņēmis mantojumu. Bet viņam izdodas realizēt savu sapni – beidzot skaistā māja ir gatava! Ar to gan viņa resursi ir izsīkuši – veselība, laiks, nauda ir ieguldīti “sapņu namā”. Beidzot! Tagad varēs mierīgi dzīvot un rāmi vadīt vecumdienas savā mājā! Stop! Aizsapņojies! Jo...
Tiklīdz tava māja būs gatava, ieradīsies ierēdnis ar mapīti padusē (virtuāli, protams) un teiks: “Un tagad – sāc mums maksāt! Un, ja tu negribēsi vai nevarēsi samaksāt par savas mājas lietošanu, mēs tev to LIKUMĪGI atņemsim, un šeit dzīvos tie, kas mums maksās!”
Kad tu sašutumā mēģināsi paskaidrot, ka tā ir TAVA māja, ka TU to uzbūvēji par SAVIEM līdzekļiem, ka pirms tam šeit nekā vērtīga nebija, ierēdnis tevi vīzdegunīgi apklusinās ar burvju vārdiem - “TĀDS IR LIKUMS”, un ne es to izdomāju. Hei, ierēdni, vai tu zini, ka caur tādiem kā tu Hitlers varēja realizēt savas ieceres?! Viņš pārstāvēja leģitīmu varu, bet neviena vara neko nespēj darīt bez cilvēkiem. Un vairums cilvēku bija “likumpaklausīgi” un, atsaucoties uz “pavēli no augšas”, darīja visnejēdzīgākās lietas. Tātad “likumīgs” dažreiz mēdz būt noziedzīgs?! Ko tu darīsi, kad tā saucamais “likums” pieprasīs darīt vēl lielāku netaisnību? Un vai tā nav vislielākā netaisnība - otram atņemt to, kas viņam pieder? Un ja tas (tā saucamais “likums”) vērsīsies pret tevi pašu?...
Šodien mums Latvijā jau ir precedenti šai situācijai. Vairums cilvēku ir dzirdējuši par Jūrmalas pamatiedzīvotāju likstām, kad daudzi vairs nespēj samaksāt par dzīvošanu tēvu, vectēvu vai pašu celtajos/pirktajos/mantotajos namos un ir spiesti tos pārdot/pamest. Un – paradokss – jo vairāk tu būsi iztērējis/ieguldījis savā mājā, jo vairāk tev būs jāmaksā par tās lietošanu. Bet šī maksa neapturami aug... Latīņu valodā ir spārnots teiciens “Taurum tollet qui vitulum sustulerit” - "Tas, kas paņēmis teļu, paņems arī vērsi”.
Vai tiešām neapturami? Protams, ne. Mēs rakstām vēsturi, un mēs esam par to atbildīgi. Bet “mēs” sastāv no daudziem, daudziem “es”, tātad es un tu rakstām vēsturi. Es ar sevis rakstītās vēstures lappusi padalījos un tajā rakstu trekniem burtiem - NETAISNĪBAI NEPIEKRĪTU! -, bet kādu vēsturi raksti tu?... Bet varbūt tavas tautas un tavu vēsturi raksta citi?... Un viņi saka: ”Kušššš, tur neko nevar darīt." Vai tiešām-neko? Un kā tu domā?...
Brīdinājums: patiesība mēdz būt skaudra, un šis raksts var izraisīt diskomforta sajūtu. Pirms pāris gadiem man izraisījās interesanta saruna ar kādu uzņēmēju. "Man pieder viesu māja šeit pie upes, man pieder autoserviss tur, pilsētā, " viņš lielījās. "Tev pieder?" es atjautāju. "Pamēģini pāris gadus nemaksāt nekustamā īpašuma nodokļus, un tu redzēsi, kam pieder tava viesu māja un tavs serviss!" "Nemaz nevajag pāris gadus, " šis uzņēmējs bija attapīgs un saprata momentā. "Pietiks ar dažiem mēnešiem... "
Tā es sāku pārdomāt jautājumu - KAM PATIESĪBĀ PIEDER TAS, KAS MAN PIEDER?
Privātīpašnieka instinkts ir viens no spēcīgākajiem un mūsu sabiedrībā vairāk kultivētajiem instinktiem. Arī man tas piemīt. Bet arvien vairāk es sāku saprast, ka tiek kultivēts... blefs. Mūsu sabiedrībā nevienai privātpersonai nepieder nekustamais īpašums. Savām zemēm un savām uzbūvētajām/nopirktajām mājām mēs esam tikai pārvaldnieki, nomnieki, un tādi paliksim tikai tik ilgi, kamēr cītīgi maksāsim nomas maksu (kura nosaukta par nekustamā īpašuma nodokli).
Dažus gadus pēc Latvijas “neatkarības” (lieku pēdiņās, jo šodien saukt Latviju par “neatkarīgu” nudien ir vismaz smieklīgi) atgūšanas es atguvu (faktiski atguva mana māte, no kuras es vēlāk mantoju) zemes īpašumu laukos. 90. gadu beigās visa ģimene pārcēlāmies no pilsētas uz dzīvi laukos. Nebija viegli, jo laukos maizei vienmēr ir bijusi “garoziņa”, bet ienākumu pieticīgumu pārpārim atsvēra daudzās “ekstras” mums un mūsu četriem dēliem - apkārt mežs, tīrs gaiss, tuvumā upe ar lielisku pludmali, pašražota, ekoloģiski tīra un veselīga pārtika.
Dzīvojām pašpietiekamu dzīvi un nevienam neko neprasījām. Bet - ak vai! - izrādās, ka tu vari kļūt par “parādnieku” arī tad, ja neko ne no viena neesi ņēmis! Sāka krāties NĪN “parāds” + soda nauda par nesamaksāšanu laikā. Saskrēja jau ievērojama summa, kuras nomaksu ģimenes budžets vairs nevarēja “pacelt”. Kādā finansiāli labvēlīgākā brīdī es piedāvāju pašvaldības ierēdnim visa zemes nodokļa parāda nomaksu, bet bez papildu pieskaitītās soda naudas. Ierēdnis nepiekrita... Dīvaini gan, jo iepriekš pašvaldībā man skaidroja, ka soda naudas mērķis ir panākt nodokļu samaksu. Te nu bija...
Tā mans “parāds” turpināja augt, kamēr... Nesen saņēmu brīdinājuma vēstuli. Ja es nesamaksāšot NĪN, tad tikšot iesaistīti tiesu izpildītāji, un tad mani izdevumi “būtiski pieaugšot”! Nu ko, vecmāmiņai no brunču apakšas sāka līst ārā aste! (Atceraties pasaku par Sarkangalvīti un Vilku.) Pēc sarunas ar pašvaldības amatpersonu kļuva redzama ne tikai “vecmāmiņas” aste, bet arī atņirgtie ilkņi - amatpersona paskaidroja, ka tad, kad NĪN + soda naudas summa sasniegs īpašuma kadastra vērtību, ĪPAŠUMS TIKS ATSAVINĀTS (lasi - atņemts!)
Hmm... Te es sāku kaut ko nesaprast. Vai viņi (valsts) man kaut ko iedeva, ka grasās atņemt? Varbūt viņi stādīja, kopa un audzēja mežu, ko man grasās atņemt? Varbūt viņi man uzdāvināja laukus, ko tagad grasās atņemt? Bet varbūt valsts uzbūvēja vai izremontēja māju, kuru man grasās atņemt? Bet, ja neko no tā visa valsts nav darījusi, kāpēc tā uzvedas kā manu īpašumu īpašniece?
Vēl viena, pēdējā, ilustrācija. Iedomājieties sevi (varbūt jau esat) tāda cilvēka vietā, kura mūža sapnis ir personiskā māja. Šis cilvēks noskata kādu neiekoptu, bet potenciāli skaistu “čūkslāju”. Viņš uzbūvē ceļu, attīra no brikšņiem, ievelk elektrību un uzbūvē visa cita veida infrastruktūru. Varbūt šis cilvēks ir paņēmis kredītu, varbūt viņam ir labi apmaksāts darbs, varbūt saņēmis mantojumu. Bet viņam izdodas realizēt savu sapni – beidzot skaistā māja ir gatava! Ar to gan viņa resursi ir izsīkuši – veselība, laiks, nauda ir ieguldīti “sapņu namā”. Beidzot! Tagad varēs mierīgi dzīvot un rāmi vadīt vecumdienas savā mājā! Stop! Aizsapņojies! Jo...
Tiklīdz tava māja būs gatava, ieradīsies ierēdnis ar mapīti padusē (virtuāli, protams) un teiks: “Un tagad – sāc mums maksāt! Un, ja tu negribēsi vai nevarēsi samaksāt par savas mājas lietošanu, mēs tev to LIKUMĪGI atņemsim, un šeit dzīvos tie, kas mums maksās!”
Kad tu sašutumā mēģināsi paskaidrot, ka tā ir TAVA māja, ka TU to uzbūvēji par SAVIEM līdzekļiem, ka pirms tam šeit nekā vērtīga nebija, ierēdnis tevi vīzdegunīgi apklusinās ar burvju vārdiem - “TĀDS IR LIKUMS”, un ne es to izdomāju. Hei, ierēdni, vai tu zini, ka caur tādiem kā tu Hitlers varēja realizēt savas ieceres?! Viņš pārstāvēja leģitīmu varu, bet neviena vara neko nespēj darīt bez cilvēkiem. Un vairums cilvēku bija “likumpaklausīgi” un, atsaucoties uz “pavēli no augšas”, darīja visnejēdzīgākās lietas. Tātad “likumīgs” dažreiz mēdz būt noziedzīgs?! Ko tu darīsi, kad tā saucamais “likums” pieprasīs darīt vēl lielāku netaisnību? Un vai tā nav vislielākā netaisnība - otram atņemt to, kas viņam pieder? Un ja tas (tā saucamais “likums”) vērsīsies pret tevi pašu?...
Šodien mums Latvijā jau ir precedenti šai situācijai. Vairums cilvēku ir dzirdējuši par Jūrmalas pamatiedzīvotāju likstām, kad daudzi vairs nespēj samaksāt par dzīvošanu tēvu, vectēvu vai pašu celtajos/pirktajos/mantotajos namos un ir spiesti tos pārdot/pamest. Un – paradokss – jo vairāk tu būsi iztērējis/ieguldījis savā mājā, jo vairāk tev būs jāmaksā par tās lietošanu. Bet šī maksa neapturami aug... Latīņu valodā ir spārnots teiciens “Taurum tollet qui vitulum sustulerit” - "Tas, kas paņēmis teļu, paņems arī vērsi”.
Vai tiešām neapturami? Protams, ne. Mēs rakstām vēsturi, un mēs esam par to atbildīgi. Bet “mēs” sastāv no daudziem, daudziem “es”, tātad es un tu rakstām vēsturi. Es ar sevis rakstītās vēstures lappusi padalījos un tajā rakstu trekniem burtiem - NETAISNĪBAI NEPIEKRĪTU! -, bet kādu vēsturi raksti tu?... Bet varbūt tavas tautas un tavu vēsturi raksta citi?... Un viņi saka: ”Kušššš, tur neko nevar darīt." Vai tiešām-neko? Un kā tu domā?...
0
0
Murminator, vari priecaties vai nepriecaties, bet ta tam but. Tu vari meginat iefiltreties vinju kampaska, un tad ar varesi neko neradit, toties labi pelnit.
Modelis nemainās un nemainīsies? Katrā ziņā jābūt tā, ka viena sabiedrības daļa kāš otru? Nu, ja ta, tad nav ko brīnīties, kad tauta atver pilsētas vārtus svešu iekarotāju armijai, jo tipa savējie - pieriebušies līdz mielēm! Domāju, ka Ukrainā tieši tas arī notiek.
Modelis nemainās un nemainīsies? Katrā ziņā jābūt tā, ka viena sabiedrības daļa kāš otru? Nu, ja ta, tad nav ko brīnīties, kad tauta atver pilsētas vārtus svešu iekarotāju armijai, jo tipa savējie - pieriebušies līdz mielēm! Domāju, ka Ukrainā tieši tas arī notiek.
0
0
Murminator, vari priecaties vai nepriecaties, bet ta tam but. Tu vari meginat iefiltreties vinju kampaska, un tad ar varesi neko neradit, toties labi pelnit.
Modelis nemainās un nemainīsies? Katrā ziņā jābūt tā, ka viena sabiedrības daļa kāš otru? Nu, ja ta, tad nav ko brīnīties, kad tauta atver pilsētas vārtus svešu iekarotāju armijai, jo tipa savējie - pieriebušies līdz mielēm! Domāju, ka Ukrainā tieši tas arī notiek.
Modelis nemainās un nemainīsies? Katrā ziņā jābūt tā, ka viena sabiedrības daļa kāš otru? Nu, ja ta, tad nav ko brīnīties, kad tauta atver pilsētas vārtus svešu iekarotāju armijai, jo tipa savējie - pieriebušies līdz mielēm! Domāju, ka Ukrainā tieši tas arī notiek.
0
0
Murminator, vari priecaties vai nepriecaties, bet ta tam but. Tu vari meginat iefiltreties vinju kampaska, un tad ar varesi neko neradit, toties labi pelnit.
Modelis nemainās un nemainīsies? Katrā ziņā jābūt tā, ka viena sabiedrības daļa kāš otru? Nu, ja ta, tad nav ko brīnīties, kad tauta atver pilsētas vārtus svešu iekarotāju armijai, jo tipa savējie - pieriebušies līdz mielēm! Domāju, ka Ukrainā tieši tas arī notiek.
Modelis nemainās un nemainīsies? Katrā ziņā jābūt tā, ka viena sabiedrības daļa kāš otru? Nu, ja ta, tad nav ko brīnīties, kad tauta atver pilsētas vārtus svešu iekarotāju armijai, jo tipa savējie - pieriebušies līdz mielēm! Domāju, ka Ukrainā tieši tas arī notiek.
0
0
Pašlaik mēs izmantojam tikai tehniskās sīkdatnes (cookies), lai nodrošinātu pareizu vietnes darbību. Vairāk informācijas
© Tauta.lv 2024
Kontakti |Reklāma |Lietošanas noteikumi |Privātuma politika |Lejuplādēt lietotni