Reizēm sanāk atriebties negribot.
Piemēram, atlaiž priekšnieks kādu no darba personīgu antipātiju dēļ, bet atlaistais, draņķis tāds, nevis mirst bada nāvē, vai iet ielas slaucīt, bet ņem un atrod citu darbu, labāku ar lielāku atalgojumu. Vai viens no pāra lepni aiziet, skaļi aizcirsdams durvis, lai to otru, kurš neatbilst viņa uber augstajām prasībāsm, tipa, sodītu. Bet pamestais, nevis mirkst asarās, nevis lūdzas aizgājējam nākt atpakaļā, solot laboties utt., bet pieņem šo faktu, dzīvo tālāk+nodibina jaunas attiecības, kurās ir laimīgs/a. (Nu tas tā, pa vienkāršo minēti piemēri, bet doma apm. skaidra)