Interesanti vērot, kā viens bariņš, zvaigznēs lūrot uz lievenīša, dubļus neredz nemaz. Ir laikam tāda svēta pārliecība, ka neiekāps vai nenostiepsies visā garumā tajos dubļos nu, nekad, nekad. Kas tik viss nevar atgadīties, kad deguns allaž gaisā un skatiens tikai zvaigznēs vērsts! Un, ja pat tas notiks (tā dubļu žampa ar katru brīdi aizvien lielāka un lielāka), drošvien tiks vispirms mēģināts ārā tīriem un baltiem izlīst, bet pat, ja neizdosies, tad notikušais tiks nodēvēts par kaut ko tipa, kā sēžamvietu kāds izdomāja nosaukt par "negatīvo attīstību" (vai kaut kā līdzīgi). Kā variants Nr. 2 - stāstīt sev un citiem, ka viss ir tīrs, un tie nemaz neesot dubļi, bet, ja nu kāds murminators tuvumā gadīsies un skaisto sākumu sabojās, tad var taču vēl mierināt sevi un līdzīgi domājošos ar to, ka tie taču tomēr īpaši dubļi, - tos zvaigznes ir apspīdējušas, tāpēc ir jābūt pat lepnam, ka tādos ir izdevies izvārtīties.
8
7