Redzi, Versij, latviešu mentalitāte allaž mudina samierināties, pielāgoties, paciest, paciesties, kas pašreizējā situācijā tiek ar 100% efektivitāti no varas puses izmantots. Problēma šajā gadījumā ir tā, ka esmu sajutis, ka manī tek daļa krievu asiņu un līdzi tas atnes saasinātu taisnīguma sajūtu, nesamierināšanos ar to un citas līdzīgas lietas. Kapitālismā, kurā šobrīd dzīvojam, pirmā (latviskā) ir pagalam nepiemērota. Kapitālisms pēc definīcijas ir pretmetu cīņa, un tas, kurš neprot par savām tiesībām vai interesēm cīnīties, parasti paliek bez tām. Ja kāds uzskata vai sev iestāsta, ka tas siltais šķidrums no varas puses ir silts lietutiņš, tad lai taču ... Nav mans variants. Ir tie, kuri šo silto lietutiņu organizē un nodrošina, tiem, likumsakarīgi, tādi kā es arī ir kā asaka rīklē. Prieks un labsajūta manā dzīvē ir pietiekamos daudzumos, vien man naivi gribas, lai sabiedriskajā transportā jaunatne, kad būšu vecs, pieceļas, mani personiski nepazīstot, aiz cieņas pret mūsu paaudzi, nevis klusībā sauc par veco stulbo kraķi. Cieņa ir jānopelna, tai ir tāda nejauka īpašība. Vienmēr. Ar ko to var nopelnīt mūsu paaudze? Ar to, piemēram, ka nākamie pēc mums nevis meklēs, uz kurieni notīties, bet būs lepni ar to, ka ir latvieši un dzīvo šeit. Arī lepnumam ir jābūt kaut kādam loģiskam pamatojumam. Cilvēks, kurš lepojas ar neizdevušos valsti, kļūst apkārtējo acīs smieklīgs. Tad lūk, es, visu šo rakstu aiz atbildības sajūtas par to, ko es un vienaudži pēc sevis atstājam un kas ir tas, ko mūsu paaudze ir pievienojusi klāt no savas puses. Lozungu skandināšana un jaunu smadzeņu piesārņošana ar tiem neko nedos, pedagogi skolās var pūlēties, cik grib, - bezjēgā, ja jauns cilvēks iziet dzīvē un redz kaut ko kardināli atšķirīgu no skaistās bildītes, kuru učenes viņam 12 gadu garumā ir būrušas. Jaunie, kuri kaut cik ir patstāvīgi domāt spējīgi, tāpat, izejot lielajā dzīvē, visu pārvērtēs, un šis process nebūt nenodrošina pozitīvu rezultātu diemžēl. Kā jau rakstīju, apmēram puse manas meitas klasesbiedru dažus gadus pēc vsk izlaiduma jau ir ārzemēs. Uzdodot vēlamo par esošo, mūsu paaudze zaudē viņu acīs uzticamību.
2
4