Vakar nejauši uzdūros figviņzinkādam raidījumam ar domu- kā tas ir, dzīvot kopā ar svešas, atšķirīgas, reizēm pat pilnīgi pretējas mentalitātes cilvēku. Kad pie visām problēmām, nesaskaņām un peripetijām, kādas neapšaubāmi ir katrā laulībā, papildus nāk vēl viss šis. Sekss un mīlestība šito neizvelk.
Lūk, iedomājies, dzīvs piemērs. Ja es un Murmis būtu viena ģimene ( tpu, tpu, tpu, kaut man pirksti nokalstu )... Viņš saaicinātu brīvdienu rītā manā ( mūsu ) viesistabā visādus apšaubāmas izcelsmes un nodarbošanās krieviski runājošus, nenormāli par daudz runājošus, bezceremoniālus orkus... sauktu visus par brāļiem, par draugiem... tie izlaktu visus manus kafijas krājumus, nospeķotu galdautu, spļautu uz grīdas, saimnieks laimīgs... A saimniece? Jāiet nošauties.
Un te nu mēs nonākam pie tās būtības. Lielākā daļa slāvisko asiņu pārstāvju to pieņem kā normu. Atbrīvoja, atbrīvoja, ievācās... un palika... tipa viss mums kopīgs, visi mums draugi un tovarišči. Uz kāzām iet neaicināti. Ciemos nāk neaicināti. Utt, utt, utt.
Nu, nevajag jau vienmēr ar padibenēm kontaktus meklēt. Jebkurā tautā ir gan tādi, gan visnotaļ sakarīgi eksemplāri. Lai mācītos labāko, der tikai ļaudis, kuri arī piekopj šo labāko. Tiešām tas bija jāskaidro? Vai Tev slāvi kā vienai daļai melnbalto visi ir pēc viena ģīmja un līdzības? Tādi, kuri izlok, piespļauj un nospeķo ... Dīvains skats uz dzīvi, jāteic.
4
2