Mjā, ir divas pieejas (mūžīgā problēma izvēlēties un pielietot) darba samaksas noteikšanā un pielietošanā - darba ņēmēju iemīļotais "Kā maksā, tā strādā" un darba devēju interesēs esošais "Vispirms - rezultāti, pēc tam - runas par lielāku algu, prēmēšanu, utt."
Igaunijā deviņdesmitajos bija tāds interesants likums. Ja ierēdņa mēnešalga pārsniedz X % no iepriekšējā gada IKP, iestāde par summu, kuru šī alga pārsniedz minēto procentu, maksā 300 vai 400 (precīzi neatceros, cik, bet simtos bija noteikti) % nodokli. Nezinu, kāpēc atcēla, bet manuprāt ļoti interesanti.
Viena no iespējamajām motivācijām varētu būt bagāta cilvēka "misijas apziņa", bet saprotu, ka uz tādu entuziasmu ilgtermiņā balstīt neko nevar.
Otrkārt, vadībā parasti ieceļ ne tik daudz profesionāļus, cik labus vadības speciālistus. Lai gan, tādi arī bez darba parasti biržās nekūko. Tomēr problēma manuprāt ir citur. Ierēdniecība, kura sēž savās vietās vietām jau visus 30 gadus, ir tā nocietinājusies, tādas sienas sev apkārt uzbūvējusi, ka, ja kas noies greizi, drīzāk ministru izmetīs, nekā kaut kādu referentu par nolaidību vai zagšanu atlaidīs. Vara daudzviet pieder nevis iedzīvotāju deleģētajiem politiķiem, bet klerkiem. Kaut vai stāsts par SAB un pielaižu piešķiršanu noslēpumiem vien ko ir vērts. Vara pēc Satversmes piederot tautai (vēlētāju kopumam), kurš deleģējot vēlēšanās to saviem priekšstāvjiem. Lūk, aizeju es uz vēlēšanām, nodeleģēju ... bet kaut kādi klerki no SAB viņam atsakās piešķirt pielaidi. :) Tad kam te īsti pieder tā vara?
Un kādas ir idejas, kā motivēt valdības cilvēkus?
0
0