Sakiet, ko gribat, bet mani personiskie vērojumi liecina, ka mūsu dzīve ES un LV aizvien vairāk atgādina dzīvi PSRS un LPSR. Gan it kā nenozīmīgās izpausmēs (pagājušajā nedēļā atkal vēroju, kā veči lietus laikā ber peļķēs asfaltu), gan arī nopietnākās parādībās.
Aizvakar autosalonā mēģināju noskaidrot, kā varētu iegādāties jaunu auto. Un? Jāgaida, iespējams, gads un vairāk. Tikai rudens sākumā būšot zināms, kādas varētu būt cenas. Neko neatgādina? Jā, nav vēl divi gadi rindā pēc Moskviča un, kad rinda pienākusi, ņem kādu dod un daudz neburkšķi par to, ka kvalitāte nepatīk un krāsa kā zīdaiņa vēdera izeja, beeeet ... sekmīgi uz to virzāmies. Jā, jā, "pagaidu grūtības" bija arī toreiz ... :)
Tomēr, ja kas ir būtiskāk, tad tas ir tas, ka jau atkal atrodas tedras, kuras pēc vidvudu norādes dosies vai piezvanīs uz stūra māju, lai tādiem kā es vai nu aizbāztu muti, vai arī izsauktu uz profilaktiskām pārrunām, kuru laikā skaidros, ka apzinīgam PSRS pilsonim taču neesot jārūpējas par rindu pēc auto, desas vai apaviem, bet gan jāvērš savs skats uz to, kā Nikaragvā kaut kādi sandinisti cīnās pret imperiālistiem un, ja es par to nedomāšot, tad jau drīz imperiālisti klauvēšot pie manām durvīm, lai atņemtu pēdējo (līdzību ar šodienas Ukrainu taču uztvērāt? Ja nē, tad pateicu priekšā).
0
0